Unitāra valsts ir viena no valsts iekārtas pamatformām, valsts, kura nedalās politiski patstāvīgās daļās. Ir tikai viena centrālā valsts vara, no kuras atkarīgas visas vietējās valsts varas iestādes. Unitāra valsts — valsts ir iekšēji politiski vienota un tāpēc viengabalaina un nedalāma. Tās sastāvā nav autonomu valstisku veidojumu, bet tikai administratīvi teritoriālās vienības (rajoni, apgabali, novadi utt.). Unitāras valsts teritorijā parasti spēkā ir viena konstitūcija, vienota likumdošanas sistēma un likumdevējas varas orgāni. Tajā parasti ir vienota pilsonība.
Jo spilgtāka ir valsts reģionu etniskā savdabība, jo lielāka tieksme uz nacionālo patstāvību, ekonomisko neatkarību, jo grūtāk izveidot centralizētu valsti. Tādos gadījumos veidojas demokrātiska unitāra valsts, kuras vara koncentrēta galvenokārt centrālo institūciju rokās, bet reģioniem tiek piešķirta (piemēram, uz līguma pamata) zināma autonomija. Unitārā valstī pastāv augstāko valstisko orgānu sistēma. Šo sistēmu veido valsts galva, parlaments, valdība, augstākās tiesas institūcijas. Pārstāvniecības un administratīvi — teritoriālie veidojumi nav pieskaitāmi pie augstākās valsts varas orgāniem. Unitārā valstī pastāv vienota tiesību sistēma. Tikai centrālo valsts varas orgānu izdotie normatīvie akti iegūst augstāko likuma spēku un ir obligāti visiem visā valsts teritorijā. Tas nenozīmē, ka vietējās pašvaldības nevar veikt tiesisko regulējumu lokālo problēmu risināšanai. Pašvaldību izdotie normatīvie akti ir ar zemāko juridisko spēku, kurus izdod kompetences robežās, un tie attiecas tikai uz konkrēto reģionu. Nodokļu sistēmas ieviešana unitārās valstīs ir atšķirīga. Taču pirmtiesības uz nodokļu sistēmas izveidošanu pieder valstij, nevis administratīvi teritoriālajiem iedalījumiem. Teritoriālajiem iedalījumiem, atšķirībā no valsts, nav tiesību pašrocīgi ieviest savu nodokļu politiku. Parasti unitārajās valstīs tiek izveidota vienota tiesu iekārta.
