Mark I
Viens no pirmajiem Mark tipa smagajiem tankiem 1916. gada septembrī. Virspusē tam ir uzstādīts granātu vairogs, riteņi aizmugurē bija paredzēti kā papildus stūre, taču tos vairs neuzstādīja vēlākajiem modeļiem. | |
Mark I | |
---|---|
Galvenie tehniskie parametri | |
Apkalpe | 8 (komandieris, šoferis, 2 mehāniķi, 4 šāvēji) |
Garums | 9.94 m |
Platums | 4.33 m m |
Augstums | 2.44 m m |
Masa | 27 - 28 t |
Bruņas un bruņojums | |
Bruņas | 6 - 12 mm |
Pamatbruņojums | 2×6 mārciņu lielgabals (vīr.); 4×Vickers ložmetēji (siev.) |
Sekundārais bruņojums | 4×Hotchkiss ložmetēji (vīr.); 2×Hotchkiss ložmetēji (siev.) |
Mobilitāte | |
Dzinējs | Foster-Daimler (Mark I - Mark IV); Rikardo (Mark V) 105 ZS (Foster-Daimler); 150 ZS (Rikardo) |
Ātrums uz ceļa | 4 km/h - 10 km/h (vēlākajiem modeļiem) |
Jauda/masa | ? |
Maks. attālums | 72 km |
Mark I bija Mark klases smagais tanks. Pasaulē pirmais tanks, kurš tika izmantots karadarbībā.
Pirmie tanki militārajā vēsturē, kas piedalījās karadarbībā: pirmo reizi tos izmantoja Pirmā pasaules kara laikā Rietumu frontē - 1916. gada septembrī kaujās pie Sommas. No 49 kaujas mašīnām, ko briti izvērsa uzbrukumam, izejas pozīcijās ieradās tikai 39 (17 kaujas mašīnas apstājās pusceļā tehnisku ķibeļu dēļ), uzsākot uzbrukumu 5 kaujas mašīnas iestiga dubļos, bet 9 – apstājās tehnisku ķibeļu dēļ. Taču ar atlikušajiem tankiem pietika, lai briti viegli (kājnieku zaudējumi bija 20 reižu mazāki, nekā parasti uzbrukumā) pārrautu frontes nocietinājumu līniju un ielauztos vācu pozīcijās 5 km dziļumā.
Dizains
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Konstruktori: Viljams Tritons (William Tritton) un majors Valters G. Vilsons (Walter Gordon Wilson). Ražots William Foster & Co Linkolnā, Metropolitan Carriage Birmingemā laikā no 1916. līdz 1917. gadam.
Raksturīga silueta rombveida forma (skatoties no sāniem), zems smaguma centrs, kāpurķēdes gāja pa visa tanka silueta perimetru, ieroči izvietoti grozāmās ligzdās - sponsonos, - tanka sānos. Kāpurķēdes tika izstrādātas tā, lai tanks varētu pārvarēt dažāda garuma un dziļuma grāvjus. Tam nebija virspusē novietotu torņu. Ieročus uzstādīja īpašās lūkās tanka sānos. Tā tika likvidēta iespējamība, ka tanks varētu apgāzties no pārāk augsta smaguma centra. Sākotnēji labākai manevrēšanai un virziena maiņai tika izmantoti atsevišķi aizmugurējie riteņi, bet, tā kā tanka manevrētspēja nezuda, tos sašaujot, kaujas mašīnas turpināja ražot bez tiem. Tanka salons nebija atdalīts no dzinēja telpas, tādēļ apkalpe uzturējās veselībai diezgan bīstamā atmosfērā. Ventilācija bija nepietiekama, tādēļ tanka iekšpuse bija piesārņota ar oglekļa monoksīdu un citām dzinēja izplūdes gāzēm, kā arī kordīta dūmiem no ieročiem. Gaisa temperatūra tanka iekšpusē bieži vien sasniedza 50 °C. Apkalpes valkāja bruņucepures, aizsargbrilles, kā arī speciālas bruņu maskas, kas pasargātu no tankā iekļuvušām šķembām.
Modifikācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]3 veidu pamatmodifikācijas:
- ar lielgabaliem un ložmetējiem bruņotie "Mark M" (no angļu val. male - "vīrietis") - viens sešu mārciņu lielgabals un viens ložmetējs katrā pusē. Papildus bija vēl divi ložmetēji, kurus ievietot tanka priekšā un aizmugurē esošajās papildus lūkās.
- t.s. "Mark F" (no angļu val. female - "sieviete") - lielgabalu vietā 7,7 mm ložmetēji (2 "Vickers“ + 4 "Hotchkiss").
- M tipa tankiem nepietika ložmetēju uguns, lai varētu sekmīgi cīnīties pret ienaidnieka kājniekiem, savukārt F tipa tanki vēlāk izrādījās vāji sadursmēs ar ienaidnieka tankiem. Šī iemesla dēļ kara otrajā pusē vairākus Mark IV un Mark V tankus pārbūvēja par t.s. hermafrodītiem. Tie atšķīrās no saviem tradicionālajiem priekšgājējiem ar to, ka vienā pusē tiem bija lielgabals, otrā Vickers ložmetēji.
Gun Carrier Mark I
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bruņutransportieris kravu pārvadāšanai. Uz kaujas mašīnas bija novietots viens 5 collu lauka lielgabals vai 6 collu haubice (šaušanai nācās artilērijas iekārtu nocelt no tanka un piemontēt tai tanka sānos piekarinātos riteņus). Modifikāciju izstrādāja M.Gregs (Major Gregg) 1916. gadā, kad kļuva skaidrs, ka artilērijas vienības var netikt līdzi tanku uzbrukumam. Prototipu apstiprināja ražošanai 1916. gada 5. jūnijā, pasūtot 50 eksemplārus kompānijā Kitson & Co Lidsā (2 eksemplārus pasūtīja ar uzmontētiem ceļamkrāniem - Gun Carrier Crane, - iestigušās tehnikas izvilšanai un artilērijas iekārtu nocelšanai no kaujas mašīnas). Pirmās kaujas mašīnas Rietumu frontē ieradās 1917. gada jūnijā. Jūlijā no 48 kaujas mašīnām tika nokomplektētas pirmās 2 Gun Carrier Companies. Pamatā tika izmantoti artilērijas munīcijas pārvadāšanai (vidēji varēja pārvadāt 7 t kravas) – sešas Gun Carrier vienības (24 cilvēki) vienā reizē piegādāja tādu munīcijas apjomu, kāda pārvešanai pirms tam bija nepieciešami 1745 cilvēki. 1917. gada vasarā bija gatavs Gun Carrier Mark II prototips, taču tā ražošana netika uzsākta.
tips: smagais transportieris | apkalpe: 5 tankisti |
ātrums: 6 km/h | dzinējs: Daimler 105PS (105 ZS), benzīna |
masa: 25,4 t | bruņas: 6-12 mm |
bruņojums: 7,7 mm Hotchkiss ložmetējs | garums: 9,1 m, augstums: 2,85 m, platums: 3,4 m |
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc pirmās kaujas pie Flērkorseletes (Flers-Courcelette), "Mark I" tika uzlabots (jaunās modifikācijas sāka dēvēt par "Mark II" un "Mark III"). Pēc modeļa "Mark IV" ieviešanas, iepriekšējās modifikācijas turpināja izmantot vairs tikai kā mācību mašīnas, kā vilcējmašīnas vai "īpašām" vajadzībām (piemēram, uz atsevišķiem tankiem tika uzstādīti radioraidītāji un tie tika izmantoti sakariem ar štābu).
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mark I.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |