Viņa tēvs bija Akvitānijas karalis Ludviķis I Dievbijīgais, kurš pēc Kārļa Lielā nāves ieguva varu Karolingu impērijā un 1814. gadā iecēla savu vecāko dēlu Lotāru par bavāru ķēniņu, bet 817. gadā par savu troņmantnieku un līdzvaldnieku.
Pēc Luija I nāves 840. gadā sākās cīņas par Franku karalistes valdnieka troni starp trim viņa dēliem. 843. gadā Lotārs I ar brāļiem Kārli Plikgalvi un Ludviķi Vācieti noslēdza Verdenas līgumu un sadalīja impēriju trīs daļās.
Lotārs, kurš reizē saglabāja arī imperatora titulu, ieguva Itālijas daļu, kā arī joslu starp Reinu un Ronu.[1]
855. gadā, tuvojoties nāvei, Lotārs Vidusfranku valsti ar Prīmas līgumu sadalīja mantojumā saviem trim dēliem. Vecākais, Ludviķis II (Luijs II) ieguva ķeizara titulu un Itālijas karalisti. Lotārs II ieguva frīzu un Austrazijas zemes. Šī karaliste kļuva zināma kā Lotaringa. Jaunākais dēls, Kārlis ieguva Provansas un Burgundijas zemes.
Mūsdienās viņa valstī atrodas Nīderlande, Beļģija, Šveice, Elzasa Lotringa un Itālijas ziemeļdaļa.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lotārs I.
.svg){kind=small}
