Kalifāts
Kalifāts, arī halifāts (arābu: خلافة - khilāfah) ir islāma valstu pārvaldes iekārta, kas apvieno vienotā politiskā sistēmā musulmaņus, neskatoties uz viņu atšķirīgajiem uzskatiem teoloģijā. Kalifāta augstākais vadītājs (valsts galva) ir kalifs, kas ir islāma pravieša Muhameda politiskās (nevis reliģiskās) varas mantinieks.[1] Pēc Muhameda līdz 1924. gadam pastāvēja vairāku veidu un tautu kalifāti ar dažādiem valsts iekārtas paveidiem.[2]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kalifātu vadīja kalifs, kuru bieži sauca arī par Visu ticīgo emīru vai Visu musulmaņu vadoni (arābu valodā: Emir al-Mu’minīn; Imam al-Ummah; Imam al-Mu’minīn). Katrai islāma valstij (sultanāts, vilajāts vai emirāts) bija savs valdītājs (sultāns, vali vai emīrs). Jebkuru zemi, kas bija kalifāta valdījumā, sauca par Islāma zemi (Dar al-Islam), tai skaitā zemes, kurās nedzīvoja musulmaņi. Zemi, kas nebija kalifāta pakļautībā, sauca par Ne-islāma zemi (Dar al-Kufr), arī, ja tajā dzīvoja musulmaņi, jo tādu zemju iedzīvotāji nebija islāma pavalstnieki.[3] Pēc pravieša Muhameda nāves Medīna kļuva par pirmo kalifāta galvaspilsētu. Laika gaitā islāmā atsevišķi separātiski grupējumi pasludināja kalifātu citās zemēs un notika šķelšanās starp šiītiem un sunnītiem.[4]
Pirmie četri kalifi bija Muhameda līdzgaitnieki: Abū Bekrs,[5] Umars Ibnelhatābs, Osmāns Ibn Afāns un Alī ibn Abū Tālibs. Sunnītu musulmaņi par pirmo kalifu uzskata Abū Bekru, bet šiītu musulmaņi – Alī.
Pēc šiem kalifiem kalifāta vadību pārņēma dažādas dinastijas: Umajādi, Abasīdi un Osmaņi, kā arī uz īsu periodu dažādas citas dinastijas. Drīz pēc Osmaņu impērijas sabrukuma un Turcijas republikas nodibināšanas, 1924. gadā Mustafa Kemals Ataturks oficiāli pasludināja kalifāta atcelšanu.[2]
Četri patiesie kalifi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Būdams uz savas nāves gultas, Abū Bekrs par savu mantinieku nosauca Umaru un musulmaņu sabiedrība vienprātīgi apstiprināja šādu Abū Bekra rīkojumu. Nākamais pēctecis, Osmāns, tika izvēlēts pārstāvju padomē, bet viņu vēlāk vairākums uzskatīja par monarhu, nevis ievēlētu vadoni. Osmānu nogalināja opozicionāri. Varu pēc viņa pārņēma Alī un, neskatoties uz savu popularitāti, viņu par savu kalifu nepieņēma Ēģiptes pārvaldnieki, kā arī daži viņa tuvākie atbalstītāji. Viņam bija divi ievērojami ienaidnieki (Osmāna radinieks Muāvija un Sīrijas vali) un jau pēc piecu gadu valdīšanas pret viņu izdevās noorganizēt atentātu. Izcēlās t.s. Fitna – Pirmais islāma pilsoņu karš.[6] Muāvijas varā kalifāts kļuva pārmantojams un viņš nodibināja Umajādu dinastiju.[7]
Umajādu dinastija (7.–8. gadsimts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Umajādu varā kalifāts strauji paplašināja teritorijas. Islāma valsts izpletās uz retumiem – Ziemeļāfrikā un Spānijā un uz austrumiem – Persijā, Sindā un Indijā. Līdz ar to kalifāts bija kļuvis par lielāko unitāro valsti rietumu Eirāzijas vēsturē un viena no retajām valstīm, kas ieguvusi varu trijos kontinentos.[8]
Sakarā ar to, ka kalifus neizvēlēja Šurā, Umajādu dinastija netika plaši atbalstīta musulmaņu sabiedrībā. Vieni atbalstīja sākotnējos musulmaņu vadoņus, bet otri uzskatīja, ka tikai Muhameda dzimtas turpinātāji ir tiesīgi būt kalifāta valdnieki.[9] Pret Umajādiem tika rīkotas vairākas sacelšanās un 750. gadā grupējumiem, kas atbalstīja ideju par Muhameda dzimtas turpināšanu (Alī atbalstītāji, Šiat Alī), izdevās pilnībā gāzt Umajādu varu. Tomēr Alī atbalstītāji bija atkal neapmierināti, kad varu pārņēma Abasīdu dinastija, jo abasīdi bija Muhameda tēvoča Abbasa ibn Abdala Muttaliba, nevis Alī pēcteči. Tādēļ Šiat Alī atdalījās no sunnītiem un šādas šķelšanās rezultātā radās vairāki mūsdienu šiītu novirzieni.[10]
Abasīdu dinastija (8.–13. gadsimts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Trīs gadsimtu laikā Abasīdu dinastijas dzimtas līnija turpinājās bez pārtraukumiem, saliedējot islāma varu un veicinot zinātniskās un kultūras attīstību Tuvajos Austrumos.[1] 940. gados Abasīdu kalifāta vara sāka vājināties sakarā ar to, ka ne-arābi – tjurki un memluki Ēģiptē ieguva arvien lielāku ietekmi un vietējo emīru un sultānu vara arvien pieauga.[11] Tomēr kalifāts joprojām tika uzskatīts par visas islāma pasaules apvienojošu varu.
Ēnu kalifāts (13. gadsimts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1258. gadā mongoļi iekaroja Bagdādi un nogalināja abasīdu kalifu Mutasimu. Pēc trijiem gadiem izdzīvojušais Abasīdu dzimtas loceklis Kairā tika iecelts par kalifu Memluku sultanāta aizsardzībā. Tomēr šis kalifs pildīja tikai ceremoniālas un simboliskas funkcijas, tādēļ islāma vēsturnieki šo periodu sauc par ēnu kalifātu.[12]
Osmaņu dinastija (15.–20. gadsimts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt arī rakstus: Osmaņu kalifāts un Osmaņu impērija
Osmaņu impērijas valdniekus vairāk pazīst ar nosaukumu sultāns vai padišahs, jo kalifa titulu viņi izmantoja retos gadījumos. Mehmeds II un viņa mazdēls Selims to lietoja, lai attaisnotu savus iekarojumus musulmaņu zemēs. Osmaņu impērijai pieaugot gan teritorijas, gan ietekmes ziņā, sākot ar sultānu Mehmedu III valdnieki sevi pastāvīgi sauca par kalifiem.[13]
Kalifa titulu Osmaņu impērijas sultāni sāka lietot pastiprināti pēc Memluku sultanāta iekarošanas 1517. gadā, kad impērija jau kontrolēja lielāko daļu arābu zemju. Līdz ar to, pēdējais Abasīdu kalifs Mutavakkils III tika turēts ieslodzījumā Stambulā, kur vēlāk viņš kalifātu nodeva Selimam I.[14]
Hilafets (1920)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gados Lielbritānijas kolonizētajās Āzijas teritorijās izplatījās Hilafeta kustība (no turku valodas: hilafet, kalifāts) ar nolūku aizstāvēt Osmaņu kalifātu. Tā bija pirmā ievērojamākā indiešu kustība pret britiem, kas guva atbalstu gan musulmaņu, gan hinduistu vidū. Pēc kustības vadoņu arestiem un apkarošanas akcijām kustība zaudēja savu ietekmi.[15]
Kalifāta beigas (1924)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1924. gada 3. martā, pirmais Turcijas Republikas prezidents Mustafa Kemals Ataturks ar jauno konstitūciju atcēla kalifāta institūciju. Kalifāta varu nodeva Turcijas Lielajai Nacionālajai asamblejai (parlamentam) un kopš tā laika kalifāta titulu nelieto. Tomēr Turcijas Republikai joprojām pieder tiesības atjaunot kalifātu.
Mūsdienās vistuvāk kalifāta iekārtai līdzinās Islāma konferences organizācija, kas dibināta 1969. gadā un tajā piedalās lielākā daļa valstu, kurās musulmaņi ir vairākumā.[16]
2014. gada 29. jūnijā Islāma valsts savu kontrolēto teritoriju, pārsvarā Irākā, pasludināja par kalifātu.[17]
Kalifs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kalifs burtiskā tulkojumā no arābu valodas (خليفة) nozīmē "pēctecis" vai "pārstāvis". Taču šim vārdam ir arī institucionāla nozīme - kalifāts vēsturiski bija arābu islāma komūnas pārvaldes sistēma. Nereti ar kalifātu saprot vēsturisku arābu valsti. Taču kalifāts drīzāk būtu interpretējams kā musulmaņu komūna vai komūnu apvienība, kas atbilst noteiktiem pamatprincipiem.[3]
Galvenie šie principi bija noformulēti pēc Muhameda nāves 632. gadā, kad islāma komūnu vecākie sapulcējās tā laika islāma pasaules garīgajā galvaspilsētā Medīnā. Tie bija šādi. Pirmkārt, kalifāta līderim - kalifam, bija jābūt etniskajam arābam - pravieša Muhameda (570-632) cilts pēctecim. Otrkārt, kalifu var ievēlēt arābu cilšu vecākie, kuri pārstāv visu musulmaņu komūnu. Treškārt, kalifa uzdevums un atbildība ir par dievišķo likumu, apkopotus Korānā, ieviešanu, ievērošanu un izplatīšanu jebkuriem līdzekļiem, ieskaitot karadarbību.
Tai pašā Medīnas sanāksmē tika ievēlēts arī pirmais kalifs. Par to kļuva Abū Bekrs (573-634) - Muhameda tuvākais domubiedrs un līdzgaitnieks. Tieši Abū Bekrs arī pieņēma apzīmējumu kalifs kā oficiālu valdnieka titulu (Dieva sūtņa pēctecis).
Taču vēsturiski nozīmīga notikumu attīstība islāma un kalifāta nostiprināšanā, kā arī arābu ekspansijas uzsākšanā bija kalifam Umāram I (586-644). Umārs I ieviesa stingras likumu normas, tai skaitā tās aizliedza neticīgajiem dzīvot arābu valstī.
Umāram I izdevās arī izveidot spēcīgu, saliedētu arābu armiju talantīgu ģenerāļu vadībā. Savu militāro spēku kalifāts daudz nesvārstoties lika lietā, sākotnēji pakļaujot sev Persiju, bet pēc tam soli pa solim sākot drupināt Bizantijas impēriju.
Tā, ap 650. gadu arābi jau bija iekarojuši Ēģipti, Sīriju, Irāku un Persijas rietumu daļu. Ap 660. g. arābu kalifāts nonāca centralizētas Umajādu dinastijas kontrolē, kuras agrīnās saknes meklējamas Sīrijā. Šīs dinastijas valdīšanas laikā arābi pakļāva milzīgas teritorijas no Spānijas līdz pat Afganistānai. Arābu flote drīz vien kontrolēja visu Vidusjūru. Rietumeiropā musulmaņu karapulki, šķērsojot Gibraltāra šaurumu, iebruka 711. gadā. Īsā laikā arābi sagrāva Spānijā mītošos vizigotus un jau nākamajā gadā to armijas pārvēlās pār Pirenejiem un negaidīti parādījās franku karaļvalstī Luāras ielejā pie Tūras sienām. Līdz Parīzei bija palikuši vairs tikai kādi 200 kilometri – pāris dienu sparīgam kavalērijas maršam.
Franku valsts nonāca nāves briesmu priekšā. Frankiem bija nepieciešami vairāki gadu desmiti lai sīvās cīņās atspiestu musulmaņu karapulkus un iedzītu tos atpakaļ Ibērijas pussalā aiz Pireneju kalnu grēdas.
Šo kalifāta iekarojumu rezultātā plašā lokā ap Vidusjūru izveidojās virkne samērā patstāvīgu islāma valstu Spānijā, Marokā, Ēģiptē, Tunisijā, Persijā. Viena gadsimta laikā islāms pakļāva savai ietekmei apmēram tikpat plašas teritorijas, cik kristietība ar pūlēm septiņos gadsimtos. Mūsdienu Spānijas teritorijā izveidojās spēcīgie un ietekmīgie Kordobas un Granadas emirāti, kuri pastāvēja gandrīz astoņus gadsimtus, aptverot lielāko Ibērijas pussalas daļu. Šajā ilgajā laikā šeit notika būtiskas demogrāfiskas izmaiņas. Uz pastāvīgu dzīvi šeit apmetās ne tikai etniskie arābi, bet arī berberi, mauri un citas Ziemeļāfrikas etniskās grupas, kā arī liels ebreju skaits.
Nedaudz vēlāk pēc Ibērijas pussalas iekarošanas, islāma ietekmes sfērā nonāca arī Eiropas dienvidaustrumu reģioni – Balkāni un Melnās jūras piekrastes teritorijas. Šis reģions, kuru pamatā apdzīvoja vēl Rietumromas laikā šeit ieceļojušās slāvu ciltis, arī kļuva par vienu no svarīgākajām vergu ieguves vietām kalifātam. Arī vairums vergu arābu impērijā bija tieši slāvu izcelsmes. Daži vēsturnieki uzskata, ka arī pats vārds slāvs ir vēsturisks sinonīms vārdam vergs. Tādēļ pat angļu valodā tuvā šo vārdu rakstība un izruna neesot nejaušība (Slav un slave). Arī vārds einuhs, kurš arābu valodā skan kā sakaliba, varētu būt atvasinājums no vārda slāvs.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Tayeb El-Hibri. The Abbasid Caliphate: a history. Cambridge New York, NY Port Melbourne, VIC New Delhi Singapore : Cambridge University Press, 2021. ISBN 978-1-107-18324-7.
- ↑ 2,0 2,1 «Caliph | Definition & History | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2023-06-26.
- ↑ 3,0 3,1 Kadi, Wadad; Shahin, Aram A. (2013). "Caliph, caliphate". The Princeton Encyclopedia of Islamic Political Thought: 81–86.
- ↑ Muhammad in history, thought, and culture: an encyclopedia of the Prophet of God. Santa Barbara, Calif. : ABC-CLIO. 2014. ISBN 978-1-61069-178-9.
- ↑ Leons Taivans, "Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts" 95. lpp., RaKa 2014, ISBN 978-9984-46-309-4.
- ↑ «What is the difference between Sunni and Shia Muslims?». The Economist. ISSN 0013-0613. Skatīts: 2023-06-26.
- ↑ The Concise Encyclopedia of Islam. Cyril Glasse. pp. 39–41, 318–319, 353–354
- ↑ Yuval Noaḥ Harari. Sapiens: a brief history of humankind. Popular science. London : Vintage Books, 2015. ISBN 978-0-09-959008-8.
- ↑ Wilferd Madelung. The succession to Muḥammad: a study of the early Caliphate. Cambridge : Cambridge Univ. Press, 2006. ISBN 978-0-521-56181-5.
- ↑ Paul M. Cobb. White banners: contention in ʿAbbāsid Syria, 750 - 880. SUNY series in medieval Middle East history. Albany, NY : State University of New York Press, 2001. ISBN 978-0-7914-4880-9.
- ↑ «EGYPTIAN MAMLUKS». Egyptian History (angļu). 2021-01-11. Skatīts: 2023-06-26.
- ↑ «Mamluk | History, Significance, Leaders, & Decline | Britannica». www.britannica.com (angļu). 2023-06-16. Skatīts: 2023-06-26.
- ↑ Dominique Sourdel, "The history of the institution of the caliphate" Arhivēts 24 December 2014 Wayback Machine vietnē. (1978)
- ↑ Robert Drews. «Chapter Thirty – The Ottoman Empire, Judaism, and Eastern Europe to 1648». Coursebook: Judaism, Christianity and Islam, to the Beginnings of Modern Civilization. Vanderbilt University, August 2011.
- ↑ «The Khilafat Movement, Mahatma Gandhiji leading the Congress and the start of Non-Cooperation Movement». web.archive.org. 2015-04-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-04-28. Skatīts: 2023-06-26.
- ↑ Nafi Basheer. «The Abolition of the caliphate: causes and consequences". The Different aspects of Islamic culture, v. 6, pt. I: Islam in the World today, Retrospective of the evolution of Islam and the Muslim world. UNESCO.», 2016.
- ↑ «What does ISIS’ declaration of a caliphate mean? | Al Akhbar English». web.archive.org. 2019-01-19. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-01-19. Skatīts: 2023-06-26.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kalifāts.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|