Akcīze (franču: accise, no latīņu: accido — 'apgriežu') ir netiešs vai tiešs nodoklis, ko valsts mūsdienās uzliek atsevišķām plaša patēriņa precēm, kas nav pirmās nepieciešamības preces . Vēsturiski akcīzes nodokli dēveja par bagato nodokli, ar ko aplika ekskluzīvas, ne pirmās nepieciešamības preces, kuras iegādājās bagātie pilsoņi. Sākotnēji ar akcīzes nodokli tika aplikti dārgmetāli, dārgakmeņi, dārglietas, viduslaikos Eiropā šai kategorijai pievienojās Indijas garšvielas, 20. gadsimtā — automašīnas. Mūsdienās akcīzi mēdz uzlikt tabakas izstrādājumiem, alkoholiskiem dzērieniem, dārgmetāliem un tamlīdzīgām preču grupām.[1] Akcīze paredzēta svarīgu papildienākumu gūšanai valsts budžetā. Akcīzi iekļauj prečucenā vai pakalpojumu tarifos, tādējādi to faktiski maksā patērētājs. Akcīze var sastādīt lielu daļu (līdz pat 2/3) no preces cenas.
Rīgā akcīze pirmo reizi tika ievākta 1353. gadā par dzērieniem (latīņu: pecunia vini — 'vīna nauda'), bet no 16. gadsimta vidus — par visām precēm, kas tika muitotas. Likmes bija nemainīgas atkarībā no preces veida. 16. gadsimta beigās Rīgas ienākumi no akcīzes bija 30 tūkstoši Alberta dālderu, bet 18. gadsimta vidū — 50 tūkstoši Alberta dālderu.[2]
