“Paātrinājuma” politikas posms, kad faktiski tika turpināta PSKP CK ģenerālsekretāra Jurija Andropova (Юрий Владимирович Андропов) politika 1982.–1984. gadā. M. Gorbačova un viņa domubiedru priekšstati par nepieciešamajām reformām bija neskaidri formulēti un faktiski balstījās uz PSRS un sociālistiskajās valstīs jau 20. gs. 60. gados izvirzītajām idejām, īpaši tām, kas bija pamatā Dienvidslāvijā 1963.–1965. gadā uzsāktajai pašpārvaldes un tirgus sociālisma reformai; t. s. Kosigina reformai PSRS 1965. gadā, kā arī Čehoslovākijas komunistu reformistu idejām 1967.–1968. gadā. M. Gorbačovs uzskatīja, ka nepieciešama zināma ekonomikas decentralizācija, kas izpaustos kā lielāka uzņēmumu saimnieciskā patstāvība. Taču decentralizāciju nebija paredzēts attiecināt uz “centra” un republiku attiecībām, šeit joprojām bija jādarbojas stingrai varas vertikālei.
Kopumā PSRS ekonomikas problēmas tika uztvertas nevis kā politiskās un ekonomiskās sistēmas produkts, bet gan kā atsevišķi trūkumi, kurus iespējams atrisināt ar politisku kampaņu palīdzību. Šādas kampaņas bija pretalkohola kampaņa, kampaņa cīņai ar bezstrādes ienākumiem, cīņa pret korupciju augstākajos valsts pārvaldes ešelonos. Tika izvirzīts uzdevums panākt zinātniski tehniskā progresa “paātrinājumu”, modernizējot mašīnbūvi, ieviešot modernās tehnoloģijas (piemēram, rūpnieciskos robotus), paaugstinot darba ražīgumu.
1985. gadā reālas reformas netika uzsāktas. PSKP 27. kongresā 25.02.–06.03.1986. pirmoreiz tika izvirzīta politisko un ekonomisko reformu programma, kurā perestroika un glasnostj jau tika lietoti par lozungiem. Tomēr jau tad bija redzama partijas nomenklatūras inerce un reformu imitācija, nevis reāla darbība. M. Gorbačovs šajā laikā bija ļoti populārs visā PSRS, sabiedrība gaidīja, ka viņš spēs panākt reālas pozitīvas izmaiņas. Taču tādas praktiski nenotika, turklāt Černobiļas Atomelektrostacijas avārija 26.04.1986. parādīja partijas un valsts vadības nespēju būt godīgām pret sabiedrību. No iedzīvotājiem tika slēpti katastrofas apmēri, viņi nesaņēma skaidru informāciju par riskiem un kā rīkoties. Černobiļas katastrofa saasināja sabiedrības uzmanību uz ekoloģiskajām problēmām.
M. Gorbačovs nesaprata un nenovērtēja arī nacionāli etnisko problēmu nozīmi PSRS. Republiku partikulārisms tika uztverts kā problēma, kuru var atrisināt ar vienkāršu kadru pārbīdi, nerēķinoties ar noskaņojumiem nacionālajās republikās. 16.12.1986. Kazahijas KP pirmo sekretāru kazahu Dinmuhamedu Kunajevu (Дінмұхамед (Димаш) Қонаев) nomainīja ar krievu Genādiju Kolbinu (Геннадий Васильевич Кoлбин), kurš bija atsūtīts no Maskavas. Tas izraisīja studentu demonstrācijas, viņi pieprasīja iecelt amatā kazahu. Protesti tika apspiesti ar spēku, bija nogalinātie un ievainotie. Lai arī dozētas atklātības apstākļos, par sasāpējušajām problēmām pirmā sāka runāt inteliģence. 13.–14.05.1986. notikušajā PSRS Kinematogrāfistu kongresā izskanēja viedokļi, ka, lai saprastu problēmu cēloņus, jāizvērtē pagātne. Inteliģences prasības un nepieciešamība uzlabot attiecības ar Rietumiem lika paplašināt atklātības robežas, mazināt cenzūru un disidentu vajāšanas. Simbolisks solis bija atļauja pazīstamajam disidentam Andrejam Saharovam (Андрей Дмитриевич Сахаров) atgriezties Maskavā no izsūtījuma Gorkijā (mūsdienās Ņižnijnovgoroda). Naftas cenu kritums pasaules tirgū 1986. gadā, kas strauji samazināja PSRS valūtas rezerves, lika saprast, ka ar runāšanu par ekonomiskām reformām nepietiek, ir jārīkojas un drosmīgāk jāievieš tirgus ekonomikas elementi. Tomēr šis process norisa visai lēni. Tika atļauta privātā uzņēmējdarbība pakalpojumu jomā un amatniecībā. Atsevišķiem uzņēmumiem atļāva veidot kopuzņēmumus ar ārzemju firmām.