Luīze Bruksa piedzima jurista Leonarda Bruksa (Leonard Porter Brooks) un viņa sievas Mairas Rudes (Myra Rude) četru bērnu ģimenē. Kad meitenei bija deviņi gadi, viņu seksuāli izmantoja kaimiņš, un šī trauma L. Bruksu ietekmēja visu dzīvi.

Desmit gadu vecumā L. Bruksa Vičitas Mūzikas koledžā (Wichita College of Music) sāka apgūt dejošanu. 15 gadu vecumā viņa iestājās Rutas Sendenisas (Ruth St. Denis), Teda Šona (Ted Shawn) un Martas Greiemas (Martha Graham) dibinātajā skolā (Denishawn School of Dancing and Related Arts) Ņujorkā un nākamajā gadā uzstājās gan Londonā, gan Parīzē. Konflikts starp L. Bruksu un R. Sentdenisu pielika punktu 17 gadus vecās dejotājas karjerai Denishawn Company sastāvā – šo L. Bruksas karjeras posmu atspoguļo biogrāfiskā filma “Pavadone” (The Chaperone, 2018, rež. Maikls Englers, Michael Engler).

Pateicoties draudzībai ar Barbaru Benetu (Barbara Bennett) – aktrišu Konstances (Constance) un Džoanas (Joan) Benetu māsai –, L. Bruksa nokļuva Brodvejā un piedalījās populārajās rēvijās “Džordža Vaita skandāli” (George White’s Scandal) un “Zīgfelda neprāts” (Ziegfeld Follies). Aktrise, kura tika pieteikta kā skaista, bet dumja, izpelnījās filmu ražošanas un izplatīšanas uzņēmuma Paramount Pictures producenta Voltera Veindžera (Walter Wanger) uzmanību; L. Bruksa 1925. gadā ar uzņēmumu parakstīja līgumu uz pieciem gadiem.

Kino L. Bruksa debitēja ar mazu lomu krimināldrāmā “Aizmirsto cilvēku iela” (The Street of Forgotten Men, 1925, rež. Herbers Brenons, Herbert Brenon; filma saglabājusies nepilnīgi); pēc tam sekoja otrā plāna loma komēdijā “Amerikāņu Venēra” (American Venus, 1925, rež. Frenks Tatls, Frank Tuttle; ir saglabājušies vien filmas fragmenti) un citas, ar kurām nostiprinājās aktrises lielā ekrāna ampluā, kas iezīmēja jauna laikmeta tendences. L. Bruksa, tāpat kā Olīve Tomasa (Olive Thomas), Klēra Bova (Clare Bow), Zelda Ficdžeralda (Zelda Fitzgerald), Kolīna Mūra (Colleen Moore) u. c., kļuva par vienu no džeza laikmeta “sejām” un tika dēvēta par flaperu (flapper) karalieni; aktrišu popularizēto frizūru bobu, izturēšanās veidu un ģērbšanās stilu kopēja tūkstošiem sieviešu. 

L. Bruksa spēlēja komēdijās, kur viņas ekrāna partneri bija arī Ādolfs Menžū (Adolphe Menjou) un komiķis V. K. Fīldss (W. C. Fields, William Claude Dukenfield), taču lomas, kurās bija vien jāizskatās skaistai, L. Bruksu garlaikoja, un viņa nevēlējās pieņemt Holivudas noteikumus.

L. Bruksas harisma, fotogēniskums un brīvdomīgais raksturs viņu padarīja par vienu no spilgtākajām 20. gs. 20. gadu otras puses Holivudas slavenībām. Viņa piedalījās komēdijā “Meitene katrā ostā” (A Girl in Every Port, 1928, rež. Hovards Hokss, Howard Hawks), skaņu filmā “Nabagu dzīves” (Beggars of Life, 1928, rež. Viljams Velmans, William Wellman), kur viņas varone nonāk brutālu un seksuāli izslāpušu vīriešu vidē, bet kriminālfilmā “Kanārijputniņa slepkavības lieta” (The Canary Murder Case, 1929, rež. Malkolms Senklērs, Malcolm St. Clair, F. Tatls) spēlē naktskluba dziedātāju, kuras slepkavības izmeklēšana kļūst par vienu no šīs filmas sižeta līnijām.

Lai gan L. Bruksa bija viena no studijas “Paramount Pictures” lielākajām zvaigznēm un nedēļā saņēma tūkstošiem fanu vēstuļu, tas nepārliecināja studijas jauno vadītāju P. B. Šūlbergu (P. B. Schulberg, Percival Schulberg), kurš aktrisei uzstādīja ultimātu – vai nu viņa piekrīt samazināt atalgojumu, vai studiju pamet. Viņa izvēlējās otro iespēju un nolēma doties uz Eiropu, kas bija neierasts solis kino industrijā. Parasti Eiropas aktieri devās uz Holivudu, lai karjeru veidotu tur, un ir divas aktrises, kuras izdarīja pretēji – L. Bruksa un Džīna Sīberga (Jean Seberg), kura kļuva par vienu no Francijas jaunā viļņa atpazīstamākajām sejām. 

Vācijas kinoindustrija bija ļoti spēcīgs konkurents Holivudas filmām. Viens no slavenākajiem un respektētākajiem Veimāras Republikas režisoriem Georgs Vilhelms Pābsts (Georg Wilhelm Pabst) L. Bruksai piedāvāja filmēties drāmā “Pandoras lāde” (Die Büchse der Pandora, Pandora’s Box, 1929), kuras scenārija pamatā ir Franka Vēdekinda (Frank Wedekind) jau teātrī iestudēta un ekranizēta luga. Atsauci uz pavedinošās Lulū lomu, kas lika pamatu mītam, ka L. Bruksa pati ir kā Lulū, L. Bruksa izmantoja savas grāmatas “Lulū Holivudā” nosaukumā, savukārt uz ekrāna iemieso seksualitāti un psiholoģisku reālismu. “Pandoras lāde” ir viens no pirmajiem modernās seksualitātes kino portretējumiem, savukārt Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) to aizliedza un nodēvēja par “deģenerātu mākslu”.

Lulū ir pārlaicīga un simboliska lielā ekrāna ikona. Vāciešu sākotnējās dusmas, ka Lulū atveidos amerikāniete – lomai gandrīz tika apstiprināta Marlēna Dītriha (Marlene Dietrich) –, noplaka, un uz ekrāna L. Bruksa iemiesoja jauno moderno sievieti. Ārpus Vācijas demonstrēja krietni cenzētu un saīsinātu versiju (režisora versija ir 133`, ASV demonstrēja vien 66` minūtes garu filmu), aktrisei pārmeta, ka pretēji tolaik pieņemtajam teatrālajam aktierspēles stilam, kas pieprasīja pārspīlētus žestus un grimases, viņa netēlo un ir pārāk dabiska, un filma tika iznīcinoši kritizēta gan Vācijā, gan Eiropā un ASV. Amerikas skatītāju neatsaucība skaidrojama ar skaņas kino pārliecinošo uzvaru pār mēmo kino. Skaņas kino ASV lielo studiju acīs bija kļuvis par prioritāru, un tā tehniskajā nodrošinājumā studijas ieguldīja daudz naudas. Taču šai novitātei bija arī blaknes, ko studiju vadība izmantoja savu zvaigžņu savaldīšanā – arī laužot jau noslēgtos līgumus un samazinot algas.

Filmas “Pandoras lāde” vērtību kino pētnieki izcēla 20. gs. 50. gados; mūsdienās tai kino vēsturē ir tāda pat vieta kā vācu filmām “Doktora Kaligari kabinets” (Das Cabinet des Dr. Caligari, 1920, rež. Roberts Vīne, Robert Wiene), “Metropolis” (1927, rež. Frics Langs, Fritz Lang) un “Zilais eņģelis” (Der blaue Engel, 1930, rež. Jozefs fon Šternbergs, Josef von Sternberg). Filmas restaurāciju 2009. gadā finansēja L. Bruksas pielūdzējs un “Playboy” impērijas radītājs Hjū Hefners (Hugh Hefner), un “Pandoras lādes” atjaunoto versiju pirmoreiz demonstrēja Sanfrancisko Mēmā kino festivālā (San Francisco Silent Film Festival) 2012. gadā.

L. Bruksas un G. V. Pābsta sadarbība turpinājās ar drāmu “Pazudušās meitenes dienasgrāmata” (Tagebuch einer Verlorenen, 1929), un arī tās garums variē (no 79 līdz 116 minūtēm). Scenārijs veidots pēc Margarētes Bēmes (Margarete Böhme) jau ekranizēta romāna motīviem, un tajā L. Bruksas varone ir sistēmas upuris.

G. Pābsts L. Bruksai piedāvāja Vācijā veidot nopietnas aktrises karjeru, taču aktrise izvēlējās piedalīties franču filmā, kas pazīstama ar diviem nosaukumiem – “Mis Eiropa” un “Skaistuma cena” (Miss Europe vai Prix de Beauté/Beauty Prize, 1930, rež. Augusto Dženina, Augusto Genina). L. Bruksas pirmā skaņu filma kļuva par viņas pēdējo Eiropā, bet Holivuda brīvdomīgās aktrises aizokeāna lomas ignorēja.          

1931. gadā L. Bruksa atgriezās Holivudā. Viņa atteicās ieskaņot “Kanārijputniņa slepkavības lietu”, un tas tiek minēts kā iemesls L. Bruksas iekļaušanai “melnajā sarakstā” – oficiāli “Paramount Pictures” paziņoja, ka aktrises balss neder skaņas kino. Viņa atteicās no lomas gangsterfilmā “Sabiedrības ienaidnieks” (The Public Enemy, rež. V. A. Velmans) ar Džeimsu Kegniju (James Cagney) titullomā, kurā L. Bruksai piedāvāto lomu nospēlēja Džīna Hārlova (Jean Harlow). L. Bruksai galvenās lomas vairs nepiedāvāja, tāpēc viņa piekrita nospēlēt kinozvaigzni īsmetrāžas komēdijā “Vindijs Railijs dodas uz Holivudu” (Windy Riley Goes Hollywood, 1931, rež. (pēc skandāla aktiera karjeru zaudējušais) Fetijs Ārbakls, Fatty Arbuckle, kurš kā režisors izmantoja pseidonīmu Viljams Gudričs, William Goodrich).

1932. gadā L. Bruksa paziņoja, ka ir bankrotējusi. Lai sevi uzturētu, viņa strādāja naktsklubos kā dejotāja. Centieni atgriezties uz lielā ekrāna nebija veiksmīgi, tāpat kā studijas uzspiestā imidža maiņa B klases vesternā “Prērijas trīs musketieri” (Overland Stage Raiders, 1938, rež. Džordžs Šērmans, George Sherman) ar Džonu Veinu (John Wayne) galvenajā vīriešu lomā). Šī filma bija pēdējā vien 32 gadus vecās L. Bruksas filmogrāfijā.

20. gs. 30. gadu beigās L. Bruksa atvēra deju studiju, kas darbojās neilgu laiku, strādāja radio un presē, bija pārdevēja Ņujorkas luksuspreču veikalā Saks Fifth Avenue un ietekmīgu vīriešu apmaksāta pavadone. Pazīstama ar melno humoru, L. Bruksa savās atmiņās šo karjeras pagriezienu komentēja kā vienīgo iespēju, kā pelnīt 36 gadus vecai, neveiksmīgai kinoaktrisei, kuras dzīves apstākļus apdraudēja aizraušanās ar alkoholu un medikamentiem un suicidālas domas. Vairākus gadus viņa rakstīja autobiogrāfijas uzmetumu, taču 1954. gadā to iznīcināja.

George Eastman House kino kurators Džeimss Kārds (James Card) pārliecināja L. Bruksu 1956. gadā pārcelties no Ņujorkas uz Ročesteru, kur viņa varētu skatīties filmas un rakstīt par piedzīvoto, viņas pirmo rakstu “Pābsta kungs” (Mr. Pabst) publicēja 1956. gadā. L. Bruksas asprātīgās esejas par kino industriju publicēja dažādi preses izdevumi, un šī nodarbe kļuva par viņas otro karjeru. Daļu tekstu autore apvienoja grāmatā “Lulū Holivudā”, kas pārizdota vairākkārt un tiek uzskatīta par kinomīļu obligāto lasāmvielu.

L. Bruksa nelabprāt sniedza intervijas, kas gan neattiecās uz ilgām sarunām ar ietekmīgajiem kino vēsturniekiem Džonu Kobalu (John Kobal) un Kevinu Braunlovu (Kevin Brownlow). Viņa piedalījās dokumentālajās filmās “Atmiņas par Berlīni: Veimāras kultūras pagrimums” (Memories of Berlin: The Twilight of Weimar Culture, 1976, rež. Gerijs Konklins, Gary Conklin), “Holivuda” (Hollywood, 1980, rež. K. Braunlovs, Deivids Gils, David Gill) un “Lulū Berlīnē” (Lulu in Berlin, 1984, rež. Ričards Līkoks, Richard Leacock, Sūzena Volla, Susan Woll). Maikla Nikolsa (Mike Nichols) iniciatīvu veidot biogrāfisku filmu par L. Bruksas dzīvi viņa strikti noraidīja.

L. Bruksa nomira no sirdstriekas; viņai nav pēcnācēju. L. Bruksa ir apglabāta Ročesterā. Viņas bērēs skanēja Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Oda priekam” (Ode an die Freude) no 9. simfonijas un pavadītāji noklausījās fragmentus no grāmatas “Lulū Holivudā”.

L. Bruksa ir piedalījusies 17 mēmajās un astoņās skaņu filmās, daudzas ir pazudušas vai saglabājušās nepilnīgi.

L. Bruksas vietu kino vēsturē izcēla Francijas Sinematēkas (Cinémathèque Française) līdzdibinātājs un kinomīlis Anrī Langluā (Henri Langlois), kuram pieder 1953. gadā izteiktie vārdi: “Nav nekādas Garbo! Nav nekādas Dītrihas! Ir tikai Luīze Bruksa!” Aktrises talantu augstu novērtēja Lote Eisnere (Lotte Eisner) grāmatā “Dēmoniskais ekrāns” (L’Ecran Démonaique). Viņas abas iepazinās “Pandoras lādes” filmēšanas laikā un pavadīja daudz laika kopā, kad A. Langluā  1955. gadā Parīzes Modernās mākslas muzejā (Musée National d’Art Moderne) veidoja izstādi “Kino 60 gadi” (60 Ans de Cinéma), ko rotāja divi portreti no mēmā kino – L. Bruksa filmā “Pandoras lāde” un Renē Falkoneti (Renée Falconetti) filmā “Žannas d’Arkas ciešanas” (La passion de Jeanne d’Arc /The Passion of Joan of Arc, 1928, rež. Karls Teodors Dreijers, Carl Theodor Dreyer). A. Langluā akcentēja viņas vietu pasaules kino vēsturē un norādīja, ka L. Bruksa nav tikai flapere, kura lielā ekrāna tēlu mantojusi no K. Mūras un K. Bovas. 1958. gadā A. Langluī Parīzē izrādīja L. Bruksai veltītu programmu (Hommage à Louise Brooks).

1957. gadā notika L. Bruksas filmu festivāls (Louise Brooks Film Festival), un tika atjaunota viņas reputācija ASV. 1977. gadā Francijā izdeva pirmo grāmatu par L. Bruksu “Luīze Bruksa. Antizvaigznes portrets” (Louise Brooks: Portrait d’une Anti-Star), kuras tapšanā iesaistījās arī pati aktrise; 1986. gadā tā tika iztulkota arī angliski.

1979. gadā angļu teātra kritiķis Kenets Tainens (Kenneth Tynan) publicēja eseju “Meitene melnā bruņucepurē” (The Girl in the Black Helmet), un 1982. gadā pēc tikšanās ar L. Bruksu rakstnieks Toms Greivss (Tom Graves) uzrakstīja rakstu “Mana pēcpusdiena ar Luīzi Bruksu” (My Afternoon with Louise Brooks). Jau pēc L. Bruksas nāves K. Tainens rakstīja, ka viņa radīja “vispavedinošāko un seksuālāko tēlu, kādu sieviete uzticējusi celuloīdam”.

1995. gadā ASV tika dibināta Luīzes Bruksas biedrība (Louise Brooks Society), 1998. gadā tika uzņemta filma “Luīze Bruksa. Meklējot Lulū” (Louise Brooks: Looking for Lulu, rež. Hjū Nīlijs, Hugh Munro Neeley, producents – H. Hefners).

Kino vēsturniece Mollija Haskela (Molly Haskell) uzskata, ka L. Bruksas dzīvnieciskā juteklība padarīja viņu par vienu no erotiskākajām personībām. Daudzu biogrāfiju – arī par L. Bruksu – autors Barijs Pariss (Barry Paris) apgalvo, ka L. Bruksa ir mēmā kino Merilina Monro (Marilyn Monroe).

L. Bruksu par savu varoņu iedvesmotāju atzinušas Laiza Minelli (Liza Minnelli) mūziklā “Kabarē” (Cabaret, 1972, rež. Bobs Fose, Bob Fosse), Izabella Rosellīni (Isabella Rossellini) filmā “Nāve viņai piestāv” (Death Becomes Her, 1992, rež. Roberts Zemekis, Robert Zemeckis) un citas aktrises, kā arī Līvs Šraibers (Liev Schreiber). Mūziklā “Dziedot lietū” (Singin’ in the Rain, 1952, rež. Džīns Kellijs, Gene Kelly, Stenlijs Donens, Stanley Donen) L. Bruksas tēlā iejutusies Sida Čarisa (Cyd Charisse).

L. Bruksas tēls iedvesmojis vairākus rakstniekus, arī argentīniešu rakstnieku Adolfo Kasaresu (Adolfo Bioy Casares), kura zinātniskās fantastikas romāns “Morela izgudrojums” (The Invention of Morel, 1940) daļēji kļuva par Alena Renē (Alain Resnais) filmas “Pērn Marienbādē” (L’Année dernière à Marienbad, 1961) sižetisko pamatu. L. Bruksas vizuālais tēls iedvesmojis arī Džona H. Strībela (John H. Striebel) komiksu varoni Diksiju Daganu (Dixie Dugan), itāliešu mākslinieka Gvido Krepaksa (Guido Crepax) erotiskos komiksus “Valentīna” (Valentina), itāli Ugo Pratu (Hugo Pratt) un citus.

L. Bruksas vārds un lomas minētas vairākās dziesmās. Grupas OMD dziesmas Pandora’s Box videoklips veidots mēmā kino stilistikā, un tajā iekļauti fragmenti no tāda paša nosaukuma filmas.

1925. gadā L. Bruksa iepazinās ar Čārliju Čaplinu (Charlie Spencer Chaplin), un un viņu vētrainās attiecības ātri pieskaitīja Holivudas leģendām. L. Bruksa bija attiecībās ar precēto Paramount Pictures vadītāju V. Vangeru, arī ar precēto kompānijas CBS dibinātāju Viljamu Peiliju (William Paley), kurš ilgus gadus viņu finansiāli atbalstīja. Ilgus gadus viņa bija kopā ar uzņēmēju Džordžu Prestonu Māršalu (George Preston Marshall).

1925. gadā L. Bruksa iesūdzēja tiesā Ņujorkas fotogrāfu Džonu de Miržianu (John de Mirjian), lai novērstu iespēju, ka viņš publisko aktrises kailfoto. Šī tiesas prāva fotogrāfu padarīja par slavenību.

20. gs. 20. gadu beigās L. Bruksa regulāri viesojās mediju magnāta Viljama Rendolfs Hērsta (William Randolph Hearst) un viņa ilggadējās partneres, aktrises Merionas Deivisas (Marion Davies), mājā Sansimeonā.

L. Bruksa bija precējusies divas reizes – ar aktieri un režisoru Ediju Sazerlendu (Eddie Sutherland, no 1926. līdz 1928. gadam) un Čikāgas miljonāru Dēringu Deivisu (Deering Davis, no 1933. līdz 1937. gadam).