Luijs XVIII
| Luijs XVIII Louis XVIII | |
|---|---|
 | |
| Francijas un Navarras karalis | |
|
Amatā 1814. gada 11. aprīlis — 1815. gada 20. marts | |
|
Amatā 1815. gada 8. jūlijs — 1824. gada 16. septembris | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1755. gada 17. novembrī Versaļas pils, Francija |
| Miršanas dati |
1824. gada 16. septembrī (68 gadu vecumā) Luvra, Parīze, Francija |
| Reliģija | Katolicisms |
| Paraksts |
 |
Luijs XVIII (franču: Louis XVIII, Louis Stanislas Xavier de France; dzimis 1755. gada 17. novembrī, miris 1824. gada 16. septembrī)) jeb Ludviķis XVIII bija Burbonu dinastijas Francijas un Navarras karalis laikā no 1814. līdz 1824. gadam, izņemot simts dienas 1815. gadā, kad Napoleons īslaicīgi atjaunoja savu varu Parīzē.
Trimdas laikā ar Krievijas Impērijas ķeizaru Pāvila I un Aleksandra I atbalstu divas reizes ilgstoši uzturējās Jelgavas pilī (1798-1801 un 1804-1807).[1]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cēlies no Burbonu dzimtas. Dzimis Versaļas pilī 1755. gadā kā Provansas grāfs Luijs Stanislavs Ksavjērs (Louis Stanislas Xavier, comte de Provence) Francijas troņmantnieka Luija (Louis Ferdinand de France, 1729–1765) un viņa sievas Marijas Jozefas (1731–1767) ģimenē. Pēc viņa vectēva Francijas karaļa Luija XV nāves 1774. gadā troni mantoja viņa vecākais brālis Luijs XVI. Kad Franču revolūcijas laikā 1791. gadā viņš aizbēga uz Austrijas Nīderlandes (tagadējās Beļģijas) teritoriju, vēlāk uz Koblencu. Pamatojoties uz karaļa rakstītu pilnvaru viņš iecēla sevi par Francijas reģentu. Revolucionāro karu sākumā Provansas grāfs Luijs Stanislass Ksavjērs vadīja karaspēka vienību, pēc sakāves patvērās Hammā, tad pārcēlās uz Turīnu. Kad 1793. gadā karali Luiju XVI sodīja ar nāvi, troni mantoja viņa nepilngadīgais dēls Luija XVII. Pēc zēna nāves cietumā 1795. gadā Luijs Stanislass Ksavjērs Veronā pasludināja sevi par Francijas karali.
Kad Napoleona karaspēks ieņēma Venēcijas Republiku, viņš no 1796. līdz 1798. gadam dzīvoja Blankenburgā Harca kalnos (tagadējās Saksijas-Anhaltes teritorijā). Pēc Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma II nāves 1798. gada februārī viņam nācās Blankenburgu pamest un pārcelties uz Kurzemes hercoga Pētera atstāto Jelgavas pili, ko Krievijas Impērijas ķeizars Pāvils I viņam piedāvāja kā pagaidu rezidenci.
1800. gadā viņš no Jelgavas rakstīja nesekmīgu lūgumu Francijas Pirmajam konsulam Napoleonam viņu atjaunot Francijas karaļa tronī. Pēc Napoleona uzvarām karā pret Otro Koalīciju Krievijas ķeizars Pāvils nolēma noslēgt separātu mieru ar Franciju, pirms tam 1801. gada janvārī liekot saprast, ka reģenta Luija galma uzturēšanās Jelgavā vairs netiks atbalstīta. Trimdinieki pārdeva savas dārglietas un pārcēlās uz dzīvi ar izdomātiem vārdiem tajā laikā Prūsijai pakļautajā Varšavā. Kad 1804. gada maijā Napoleons sevi pasludināja par Francijas imperatoru, Prūsijas karalis lika viņiem atstāt Varšavu.
1804. gada augustā viņš ieradās Blankenfeldes muižā un lūdza Krievijas ķeizaram Aleksandram I atļauju atkal apmesties Jelgavas pilī. Atbildi viņš Blankenfeldē esot gaidījis no 1804. gada novembra līdz 1805. gada janvārim.[2] Jelgavas pilī Francijas troņa pretendents Luijs XVIII pieticīgākos apstākļos dzīvoja līdz 1807. gadam, kad pēc Ceturtās Koalīcijas sakāves un Tilzītes miera līguma noslēgšanas Aleksandrs I lika viņam atkal pamest Jelgavu. 1807. jūlijā Luijs XVIII kopā ar Angulēmas hercogu Luiju (vēlāko Luiju XIX) kāpa zviedru kara kuģī, kas viņus pārveda pāri Baltijas jūrai uz Stokholmu. No 1807. gada novembra viņš uzturējās Apvienotajā Karalistē.
Pēc Napoleona karu beigām Luijs XVIII atgriezās Parīzē, kur valdīja no 1814. gada aprīļa līdz 1815. gada martam, bet drīz troni pameta dēļ Napoleona I atgriešanās uz Simts dienām. Pēc Napoleona sakāves Luijs XVIII atguva troni un valdīja līdz pat savai nāvei 1824. gadā (vienīgais Francijas karalis 19. gadsimtā, kas valdījis līdz savai nāves dienai).
Luija XVIII galms Jelgavā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jelgavas karaļa galmā bija pavisam ap 250 personu, te uzturējās viņa ministri, hercogi un vikonti, grāfi un marķīzi, kambarkungi, sekretāri un staļļmeistari.[3]
1798.–1799. gada ziemā Luijs XVIII Jelgavā uzrakstīja Marijas Antuanetes biogrāfiju (Réflexions Historiques sur Marie Antoinette) un centās atjaunot karaļa galma ceremonijas. 1799. gada 9. jūnijā Jelgavas pilī tika nosvinētas viņa brāļa meitas Marijas-Terēzes (Marie-Thérèse de France, 1778-1851) laulības ar viņas brālēnu dofinu Luiju Antuānu (Louis de France, 1775-1844), uz kurām tika ielūgti visi dzīvi palikušie karaliskās ģimenes locekļi.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Luijs XVIII». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 13. oktobrī.
- ↑ Francijas karalis un Latvija[novecojusi saite] 2010. gada 15. jūlijā
- ↑ Jelgavā uzturas vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, "Jelgavas Vēstnesis", 26.03.2015
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Luijs XVIII.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Burbonu dinastijas valdnieks .svg){kind=small}
| ||||
|---|---|---|---|---|
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
| Priekštecis: Napoleons I Napoleons I |
Francijas karalis 1814—1815 1815—1824 |
Pēctecis: Napoleons I Šarls X | ||
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg)
|