Vācu ordeņa valsts
Vācu ordeņa valsts (vācu: Staat des Deutschen Ordens, latīņu: Civitas Ordinis Theutonici) bija krustnešu valsts, kuru izveidoja Vācu ordenis 13. gadsimtā Ziemeļu krusta karu laikā. Valsts pamatā bija Prūsijas krusta karu laikā iekarotā Prūsija, kurai 1237. gadā pievienoja pirms tam jau Livonijas krusta karu laikā iekaroto Livonijas daļu. Dažādos laikos tā kļuva lielāka, pakļaujot Kurzemi (1253), Zemgali (1254), Igauniju (1346) un uz laiku arī Pomereliju (1309—1466), Gotlandi (1398—1408), Žemaitiju (1398—1422) un Neimarku (1402—1463). Sākotnēji šīs zemes iekaroja vai nopirka militārie ordeņi, bet pēc tam tajās ieradās vācu kolonisti. 1309. gadā Vācu ordeņa lielmestrs pārcēla savu mītni no Venēcijas uz Marienburgas pilī Prūsijā, Vācu ordeņa valstī izveidojās divi varas centri — Rīga Livonijā un Marienburga Prūsijā. 1457. gadā lielmestra rezidenci pārcēla uz Kēnigsbergas pili.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
_Lob.svg){kind=small}
Mūsdienās Vācu ordeņa valsts teritorija ir sadalīta starp Polijas, Krievijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Zviedrijas valstīm.
Vēsture
labot šo sadaļuPrūsijas iekarošana
labot šo sadaļuPar Vācu ordeņa valsts dibināšanas datumu uzskata 1230. gadu, kad 18. janvārī Romas pāvests Gregors IX aicināja Vācu ordeni doties karā pret prūšiem, un 30. jūnijā Mazovijas hercogs Konrāds nodeva ordeņa suverēnā valdījumā Kulmas zemi 4650 km2 platībā.[1]
1231. gadā Vācu ordenis Kulmas zemē pie Vislas uzcēla Tornas un 1233. gadā Marienverderas pili. 1236. gadā Vācu ordenis ieņēma Pamedes zemi, sasniedzot Vislas jomas piekrasti, bet 1237. gadā Pagudes zemi un senās Truso vietā nodibināja Elbingas ostu, kurā uz dzīvi apmetās kolonisti no Lībekas.
1239. gadā nodibināja Balgas cietoksni Vārmes, Bārtas un Nātangas iekarošanai, ko pabeidza 1241. gadā. Strauji sākās ordeņa cietokšņu celtniecība visās iekarotajās zemēs.[2]
Tikai 1255. gadā Čehijas karalis Otakars II palīdzēja Vācu ordenim iekarot Sembas zemi un nodibināja "karaļa kalna" pili (vācu: Königsberg, lietuviešu un latviešu Karalauči).
Livonijas pievienošana
labot šo sadaļu1237. gada 12. maijā Romas pāvests 1237. gada 12. maijā pāvests Gregors IX savā mītnē Vitebro piekrita Zobenbrāļu ordeņa inkorporācijai Vācu ordenī un 13. maijā par to paziņoja Vācu ordeņa mestram Hermanim par abu ordeņu apvienošanos.
1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma Neapolē apstiprināja Rīgu par metropolīta sēdekli, pie kam noteica, ka Rīgas vārdā turpmāk titulējama arī visa baznīcas province (Rīgas arhibīskapija) un tās arhibīskaps, neaizskarot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības.[3] Pēc sakāves Durbes kaujā 1260. gadā Vācu ordenis uz laiku zaudēja kontroli par pakļautajām kuršu, zemgaļu un prūšu zemēm, bet tomēr līdz 1290. gadam pakāpeniski atguva zaudētos iekarojumus. 1330. gadā ordenis uzvarēja Livonijas pilsoņu karā pret Rīgas pilsētu, Rīgas arhibīskapu, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem. Rīgas arhibīskapi gan neatteicās no garīgās virskundzības pār ordeņbrāļiem, tomēr paši lielākoties uzturējās pāvesta galmā Dienvidfrancijas pilsētā Aviņonā.
Pēdējā paplašināšana
labot šo sadaļu1309. gadā Vācu ordeņa valstij pievienoja lielāko daļu Pomerelijas, bet 1343. gadā atteicās no Kujāvijas un Dobriņas zemes par labu Polijai. 1346. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV par 10 000 markām pārdeva Dāņu Igaunijas Harijas un Virijas provinces Livonijas ordenim. 1398. gadā Vācu ordeņa flote ar 84 kuģiem, 400 zirgiem un 4000 karavīriem pakļāva Gotlandes salu, bet pazaudēja 1408. gadā. 1398. gadā pēc Saliņas līguma noslēgšanas Vācu ordeņa valstī izveidoja Žemaitijas fogteju. 1402. gadā Vācu ordeņa valstij pievienoja Brandenburgas markgrāfistes Neimarkas daļu.
Varas noriets
labot šo sadaļu1410. gada 15. jūlijā pie Žalgires kaujā Vācu ordenis tika sakauts, saskaņā ar Tornas miera līgumu 1411. gadā un Melno miera līgumu 1422. gadā Vācu ordenis atteicās no Žemaitijas, Dienvidkursas un Ņešavas (Nieszawa) un bija spiests samaksāt uzvarētājiem lielu kontribūciju. Ordeņa valsts ietvaros saasinājās pretrunas starp ordeņa brāļiem un Hanzas savienības pilsētām, kā arī starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Prūsijas pilsētas 1440. gadā izveidoja Prūsijas savienību, kas 1454. gadā noslēdza militāru aliansi ar Polijas karali.
Tā sauktā Trīspadsmitgadu kara laikā neviena no karojošajām pusēm neguva uzvaru, bet Prūsijas zeme bija pilnīgi izpostīta, 1457. gadā ordeņa lielmestrs pārcēla savu galvaspilsētu no Marienburgas uz Kēnigsbergu. 1463. gadā Vācu ordenis Neimarku pārdeva Brandenburgas markgrāfistei par 40 000 guldeņiem. 1466. gada Tornas miera līguma rezultātā Vācu ordenis pazaudēja savas valsts rietumu daļu jeb Karaļa Prūsiju un kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts vasali.
Likvidācija
labot šo sadaļuPēc Mārtiņa Lutera ieteikuma virsmestrs Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas sekularizēja Vācu ordeni un 1525. gada 9. maijā izveidoja Prūsijas hercogisti Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā. 1561. gadā arī Livonijas ordeņa valsts nokļuva Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā un tā pēdējais zemes mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu un Pārdaugavas Livonijas hercogistes administratoru.
Vācu ordenis pārveidojās par dižciltīgo ģimeņu korporāciju, kuras vadību pēc 1590. gada pārņēma Hābsburgu dinastija.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ The Crusades and the Military Orders
- ↑ A History of the Crusades: The fourteenth and fifteenth centuries
- ↑ «Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. — dokuments nr. 414.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 5. maijā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācu ordeņa valsts.
