Lielā depresija

Lielā depresija ir jēdziens, kas tiek izmantots, lai apzīmētu vispasaules ekonomisko krīzi, kas aizsākās ASV 1929. gada oktobrī. No ekonomiskās krīzes daudzām pasaules valstīm tā arī neizdevās pilnībā atgūties līdz pat 1939. gadam, kad sākās Otrais pasaules karš.

Māte migrante (Foto: Doroteja Lange, 1936). Šī fotogrāfija kļuva par vienu no Lielās depresijas simboliem

Cēloņi

1920. gados, kas nereti tiek dēvēti par "zelta divdesmitajiem", ASV bija novērojama strauja labklājības celšanās, cerība uz gaišāku nākotni un liels ekonomiskais optimisms. Uzņēmēji bija pārliecināti, ka pārticība nekad nebeigsies, un viņu pašpaļāvība ietekmēja visus sabiedrības slāņus. Miljoni amerikāņu darīja to, par ko pirms desmit gadiem pat nesapņoja, pirka akcijas, pat ja tam vajadzēja aizņemties naudu. Akciju vērtība strauji auga, akciju īpašnieki guva milzīgu peļņu un ielaidās arvien neprātīgākās spekulācijās. Bija skaidrs, ka akciju cenas tālu pārsniedz to reālo vērtību un ka reiz tām būs jākrīt. Gan rūpniecība, gan lauksaimniecība "plūda pāri malām". Iekļūšanu ārzemju tirgos apgrūtināja augstās muitas nodevas, bet nevienmērīgais bagātību sadalījums pašās Savienotajās Valstīs sašaurināja potenciālo vietējo tirgu. 1929. g. vasarā ienākumi sāka samazināties. Oktobrī Volstrītā, Ņujorkas biržā, akciju cenas pamazām sāka slīdēt uz leju. 24. oktobrī izcēlās panika un vienā dienā tika pārdoti 12,8 miljoni akciju ("melnā ceturtdiena"), bet 29. oktobrī ("melnā otrdiena") — jau 16,4 miljoni akciju, kuru vērtība bija samazinājusies aptuveni par 50%. Sākās histērija, akciju pārdošana turpinājās, un to cenas strauji kritās.

Pirmajam kritumam 1929. gadā bija vairāki iemesli, tai skaitā nepilnības finanšu sistēmas iekārtā un izņēmuma notikumi, kas pārvērtās par vispārēju depresiju un lejupslīdes izplatīšanos citās valstīs. Vēsturnieki saistībā ar 1929. gada kritumu izceļ vairākus faktorus ekonomikas sistēmā: vairāku banku krahs un akciju tirgus sabrukums. Savukārt ekonomisti (piemēram, Pīters Temins un Berijs Eihengrīns) par vienu no faktoriem uzskata Lielbritānijas centienus atjaunot zelta standarta attiecību līdz pirmskara līmenim (4,86 USD : 1 GBP).

Periodiska recesija tiek uzskatīta par normālu parādību ekonomikā, kur valda šūpošanās starp piedāvājumu un pieprasījumu. Galvenais diskusiju temats ir jautājums par to, kādēļ normāla recesija jeb biznesa cikls var pārtapt dziļā recesijā. Zinātnieki joprojām nav vienisprātis, kādi ir šādas parādības iemesli un to nozīme. Iemeslu izzināšana ir cieši saistīta ar jautājumu par to, kā no depresijas izvairīties nākotnē. Rezultātā no speciālistu viedokļiem veidojas gandrīz astoņas desmitgades senu vēsturisko notikumu analīze. Īpaši nozīmīgs ir jautājums par to, vai tā bija brīvā tirgus vaina kopumā, vai valdības vaina, jo tā nav spējusi apturēt plašo banku sabrukumu, kā rezultātā radās vispārēja panika un naudas plūsmas samazināšanās. Tie, kas uzskata, ka valdībai ir liela ietekme ekonomikā, atbalsta uzskatu, ka tirgus sabrukumā vainojams pats brīvais tirgus princips, bet tie, kas atbalsta brīvā tirgus idejas, uzskata, ka tā bijusi valdības vaina, kas sekmējusi problēmas attīstīšanos.

Šodien apkopotās teorijas var iedalīt trīs galvenajos viedokļu kopumos. Pirmais ir klasiskās ekonomikas viedoklis, kam pieder monetārisma, austriešu ekonomikas un neoklasiskās ekonomikas teorijas. Šo teoriju pamatā ir makroekonomikas analīze par naudas plūsmu un zelta nodrošinājumu (zelts bija pamatā vairumam tā laika valūtu), kā arī par masu ražošanu un patērētāju sabiedrību.

ASV IKP svārstības (1920-1940), mld. USD.

Otrs ir strukturālais viedoklis, kur dominē Keina ekonomikas teorija, kā arī institucionālās ekonomikas teorija. Šo teoriju pamatā ir viedoklis, ka krīzi ietekmē mazais pieprasījums un kapitālieguldījumu pārmērība, kā arī banku un rūpniecības ļaunprātība vai valdības nekompetence. Viedokļi pilnībā sakrīt par to, ka bija izveidojusies plaša mēroga uzticības krīze. Par nelaimi tad, kad sākās panika un deflācija, vairums uzskatīja, ka jānogaida, lai varētu iedzīvoties, jo cenas arvien turpināja kristies, bet naudas vērtība līdz ar to pieauga.

Trešais ir marksistu viedoklis, jeb politekonomikas kritika. Šī teorija apstrīd kapitālismu un uzskata, ka tas rada nevienlīdzīgu labklājības sadali, kas noved pie kapitāla pārlieku lieliem uzkrājumiem un veido ekonomisko krīžu ciklu un izraisa devalvāciju. Markss recesiju un depresiju uzskatīja par neizbēgamām kapitālistiskā brīvā tirgus parādībām, jo tajā nepastāv nekādi ierobežojumi kapitāla uzkrāšanai.

Parādu deflācija

Pūlis pie Ņujorkas "American Union Bank" Lielās depresijas laikā.

Irvings Fišers uzskatīja, ka Lielās depresijas aizsākums meklējams lielajos kredītos un deflācijā. Fišers lielos kredītus uzskatīja par neatmaksājamiem parādiem, kas izraisīja spekulācijas un mākslīgi uzpūstos aktīvus. Viņš uzskaitīja deviņus faktorus, kas savstarpējā sakarībā radīja pamatu parādiem un deflācijai izraisīt krīzi. Notikumu secība bijusi šāda:

1. parādu likvidācija un piespiedu pārdošana;
2. naudas plūsmas apsīkšana pēc banku aizdevumu atmaksas;
3. īpašumvērtības kritums;
4. vēl lielāks kritums uzņēmējdarbības nozaru vērtībā, kas izraisīja bankrotus;
5. peļņas samazināšanās;
6. produkcijas, tirdzniecības apjomu un darbinieku skaita samazināšanās;
7. pesimisms un uzticības zaudēšana;
8. naudas slēpšana;
9. procentu likmju kritums un deflācijas ietekmēto likmju celšanās.

Pūlis Volstrītā pēc Volstrītas sabrukuma (1929).

1929. gada sabrukumā, pirms Lielās depresijas, noteiktā obligātā rezerve bija tikai 10%, tas ir par katru investora 1 USD varēja aizdot 9 USD. Sākoties tirgus lejupslīdei, brokeri atsauca aizdevumus, bet tos vairs nebija iespējams atmaksāt. Sākās banku krahs, jo parādnieki nespēja atdot aizņēmumus, bet kreditori centās atgūt savus depozītus, kā rezultātā sabruka vairums banku. valdības garantijas un Federālo Rezervju noteikumi centās labot situāciju, bet visi glābšanas pasākumi bija neefektīvi vai vispār nebija īstenojami. Banku sabrukšana izraisīja aktīvu zaudēšanu miljardos dolāru. Lielie parādi kļuva vēl lielāki, jo ienākumi samazinājās par 20-50%, bet parādus nepārrēķināja un bija jāatdod tas pats dolāru daudzums, kas agrāk. Pēc 1929. gada panikas un 1930. gada pirmos 10 mēnešus bankrotēja 744 ASV bankas. 1930. gados pavisam bankrotēja 9.000 bankas un 1933. gada aprīlī aptuveni 7 miljardi USD depozītu tika iesaldēti bankrotējušajās bankās vai tajās bankās, kas pēc Banku ārkārtas likuma bija zaudējušas licenci.

Banku bankroti sekoja viens otram uzreiz, līdzko izmisušie baņķieri atsauca aizdevumus parādniekiem, kuriem nebija ne laika, ne naudas tos atmaksāt. Redzot, ka nākotnē nav izredžu gūt peļņu, samazinājās vai pilnībā apsīka kapitālieguldījumu un būvniecības apjomi. Sakarā ar neatgūstamiem parādiem un sliktajām prognozēm, bankas sāka palielināt savas kapitāla rezerves un samazināja aizdevumu apjomus, tādējādi palielinot deflāciju. Sākās ekonomikas lejupslīde.

Parādu likvidācija nespēja kompensēt cenu kritumu, kas radās tās iespaidā. Masveida likvidācijas iespaidā katrs nopelnītais dolārs kļuva arvien vērtīgāks un samazināja jebkāda īpašuma vērtību. Cilvēki centās pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no parādsaistībām un tas vēl vairāk paātrināja visu notiekošo. Paradoksāli, bet jo vairāk parādnieks atmaksāja, jo lielāks kļuva viņa parāds. Šis process 1930. gada recesiju pārvērta par 1933. gada Lielo depresiju.

Federālās rezerves loma

Savā 1963. gadā izdotajā grāmatā A Monetary History of the United States Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmans un Anna Švarca norāda, ka Federālo rezervju sistēma turpināja samazināt naudas masu, laikā kad tā samazinājās jau dabīgu procesu ietvaros (piemēram, cilvēkiem krājot un atsakoties tērēt naudu). Tādējādi process, kas varētu būt bijis vienkārša recesija, pārauga Lielajā depresijā, pēc Frīdmana un Švarcas domām, Federālās rezerves kļūdas dēļ.

Pašreizējais Federālās rezerves priekšsēdētājs Bens Bernanke ir adresējis un atzīst Frīdmana un Švarcas secinājumus.

Atļaujiet man nedaudz izmantot manu statusu kā Federālās rezerves oficiālam pārstāvim un savas runas nobeigumā teikt, Milton un Anna, Lielās depresijas sakarā. Jums ir taisnība, tā bija mūsu vaina. Mums ir žēl, ka tā notika. Pateicoties Jums, tas vairs neatkārtosies.

—Bernankes runa par godu Frīdmana 90 gadu jubilejai, 2002. gadā

Turpretī, dekādē pirms Lielās depresijas, kas pazīstama kā "Rēcošie divdesmitie" (The Roaring Twenties), kā norāda pazīstamais ekonomists Mjurejs Rotbārds (Murray Rothbard), notika monetāra ekspansija. Rotbārds norāda, ka kaut arī šajā laikā darbojās zelta standarts, naudas masa palielinājās par 63,4% tajā pat laikā, kad zelta rezervju (kurām, zelta standarta sistēmā, teorētiski vajadzētu segt dolāru skaita palielināšanos 1:1) apjoms palielinājās tikai par 15%. Šī monetārā ekspansija nebija saistīta ar jaunas naudas drukāšanu, Rotbārds tās cēloņus meklē fractional reserve banking prakses radītajās sekās. Šīs dekādes laikā cilvēki sāka īstermiņa noguldījumu vietā dot priekšroku termiņnoguldījumiem. Īstermiņa noguldījumu obligātā rezerve bija 10%, taču termiņnoguldījumu obligātā rezerve bija tikai 3%, līdz ar to naudas reizinātājs naudai, kas tika noguldīta termiņnoguldījumos, bija lielāks. Naudas nonākšana kontos ar mazākām obligātās rezerves prasībām, pēc Rotbārda domām, bija viens no faktoriem, kas palielināja naudas masu, kas izpaudās kā 63,4% inflācija, nepalielinot apgrozībā esošo banknošu skaitu. Apritē esošās naudas apjoma palielināšanās veicināja riskantāku uzvedību (piemēram, aizņēmumu ņemšanu un tml.)

Pēc Federālās rezerves veicinātās naudas masas kontrakcijas veicinātās depresijas sākšanās, Franklins Rūzvelts 1933. gadā izdeva rīkojumu (Executive Order 6102), kura mērķis bija cīnīties pret "slepenu zelta uzkrāšanu" (hoarding). Rīkojums paredzēja 10 000 dolāru naudas sodu un/vai 5-10 gadu ieslodzījumu par "slepeniem zelta uzkrājumiem". Izņēmumi bija zelts, kas paredzēts profesionālai izmantošanai un monētu uzkrājumi, kuru nominālvērtība kopā nepārsniedz 100 dolāru. Rīkojums paredzēja zelta nodošanu Federālajai rezervei apmaiņā pret 20,67 dolāriem par trojas unci — attiecību, kādā tajā laikā dolārs bija piesaistīts zeltam. Gadu vēlāk, 1934. gadā pieņemtais Zelta rezervju likums (Gold Reserve Act) samazināja šo attiecību no 20,67 dolāriem uz 35 dolāriem par vienu trojas unci — 40% samazinājums dolāra vērtībā.

Šādā veidā iegūstot jaunas zelta rezerves un samazinot dolāra vērtību zeltā bija iespējams palielināt apritē esošās naudas daudzumu, kam pēc Rūzvelta pieņemtās keinsisma politikas vajadzēja stimulēt ekonomiku.

Sekas

Līdz 1932. gada sākumam akciju cenas bija samazinājušās par vairāk nekā 80%. Vēl vairāk — zuda uzticība rūpniecībai, jo ekonomiskā krīze pārņēma visu pasauli un ārzemju tirgu kļuva aizvien mazāk. Sekas ASV bija milzīgs bezdarbs, kā arī daudzu firmu bankrots un mājsaimniecību izputēšana. Depresijas kulminācijas brīdī valstī bija 15 miljoni bezdarbnieku, bet tie, kuriem vēl bija darbs, saņēma daudz mazākas algas. Tādējādi pirktspēja vēl jo vairāk samazinājās. Bezdarbnieku apdrošināšana Amerikas Savienotajās Valstīs nepastāvēja, un lielai daļai iedzīvotāju atlika tikai cerēt uz dažādām labdarības organizācijām. Daudzi bezdarbnieki tika izlikti no dzīvokļiem īres parādu dēļ un bija spiesti mitināties pašu celtās barakās lielo pilsētu nomalēs, kuras tautā ironiski sauca par "Hūvera villām" (nosauktas ASV prezidenta Herberta Hūvera vārdā). No ekonomiskās krīzes daudzām pasaules valstīm tā arī neizdevās pilnībā atgūties un līdz pat 1939. gadam, kad sākās Otrais pasaules karš, tās nebija spējušas pārspēt 1929. gada ekonomiskās labklājības līmeni.

Austrālija

Austrālija, tāpat kā tai līdzīgās Kanāda un Vācija, lielā mērā bija atkarīga no lauksaimniecības un rūpniecības preču eksporta un tieši tādēļ krīze tajā bija viena no dziļākajām Rietumu pasaulē. Eksporta apjomu samazinājums un patēriņa preču cenas ievērojamu slogu uzlikta strādājošo atalgojumam. 1932. gadā bezdarba līmenis sasniedza 29% un arvien ierastāki kļuva civiliedzīvotāju nemieri. Pēc 1933. gada, ceļoties vilnas un gaļas cenām, ekonomika sāka atlabt.

Kanāda

Vīriešu bezdarbnieku gājiens Toronto, Kanādā

Pasaules ekonomiskās krīzes rezultātā 1932. gada ražošanas produkcijas apjomi bija tikai 58% no 1929. gada apjomiem, kas bija otrais zemākais rādītājs pasaulē pēc ASV un ievērojami zemāks par tādām valstīm kā Lielbritānija (83%). Salīdzinājumā ar 1929. gadu valsts kopējie ieņēmumi bija nokritušies līdz 56%, kas arī bija sliktākais rādītājs pasaulē, neskaitot ASV, kur kritums bija vēl lielāks. 1933. gadā bezdarba līmenis bija sasniedzis jau 27%. 1930. gados Kanādā tika ieviesta stingra imigrācijas kontrole.

Francija

Francijā depresijas ietekmi bija jūtama jau 1931. gadā. Tā kā valsts bija lielā mērā pašpietiekama, tajā nebija vērojama tik dziļa krīze kā, piemēram Vācijā. Tomēr paaugstinātais bezdarba līmenis un pasliktinātie dzīves apstākļi izraisīja vairākus nemierus un tā rezultātā populāra kļuva sociālistiskā Francijas Tautas fronte.

Vācija

"Čakls jaunietis meklē darbu"

Veimāras Republiku ekonomiskā krīze ietekmēja nekavējoties, jo tika pārtraukta agrāk sniegtā ASV palīdzība Eiropas atjaunošanas plāna ietvaros. Visā valstī un it īpaši lielajās pilsētās strauji pieauga bezdarbs un valsts politikā populārāks kļuva ekstrēmisms. 1932. gadā bezdarba līmenis sasniedza 30%. Pēc 1932. gada Lozannas konferences tika pārtraukta arī Vācijas reparāciju izmaksa un līdz tam Vācija bija izmaksājusi tikai 1/8 no visām reparācijām. 1933. gadā pie varas nāca Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistiskā darba partija.

Japāna

Japānu Lielā depresija skāra ļoti nedaudz. 1929.-1931. gadu laikā Japānas ekonomika saruka par 8% un Japānas finanšu ministrs Osači Hamaguči īstenoja Keina ekonomikas politiku: tika palielināts valsts budžeta deficīts un devalvēta jēna.

Valūtas devalvācijai bija tūlītējas sekas. Eksporta tirgū japāņu tekstilrūpniecība nekavējoties izspieda britu tekstilrūpniecību. Toties vislielākais efekts bija budžeta deficīta palielināšanai. To īstenoja, palielinot valsts iepirkumu armijai, pērkot militāro tehniku un munīciju. Jau 1933. gadā Japāna bija izkļuvusi no depresijas, bet 1934. gadā finanšu ministrs pauda bažas, ka valsts ekonomikai draud pārkaršana. Lai izvairītos no inflācijas, tika samazināts budžets armijai, kas izraisīja asu reakciju no nacionālistu puses un tika noorganizēts neveiksmīgs atentāts pret finanšu ministru. Vēlāk ministrs sliktās veselības dēļ demisionēja un šis notikums satrieca visu civilo ierēdniecību. Sākot ar 1934. gadu militāristu ietekme valsts institūcijās pieauga. Tā vietā, lai samazinātu budžeta deficītu, valdība ieviesa preču un cenu normēšanu, bet ar to nepietika, lai samazinātu inflāciju, kas turpinājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām.

Deficīta palielināšana un lielie iepirkumi atstāja lielu iespaidu uz valsts pārmaiņām. 1930. gados Japānas rūpniecības produkcijas apjomi divkāršojās. 1929. gadā Japānas uzņēmumu vidū dominēja vieglās rūpniecības uzņēmumi, it īpaši tekstilrūpniecība (piemēram, viens no tagadējiem auto ražotājiem "Toyota" arī sākotnēji darbojās tekstilrūpniecībā), bet līdz 1940. gadiem to nomainīja smagā rūpniecība ar lielajiem uzņēmumiem.

Nīderlande

Aptuveni laikā no 1931. līdz 1937. gadam Nīderlande pieredzēja dziļu un garu krīzi. Krīzi lielā mērā ietekmēja gan ASV 1929. gada akciju tirgus sabrukums, gan Nīderlandes iekšējie faktori. Valdības politika, it īpaši novēlotā atteikšanās no zelta standarta, krīzi tikai padziļināja. Lielā depresija Nīderlandi noveda līdz politiskai nestabilitātei un iedzīvotāju nemieriem, kā arī sekmēja Nīderlandes Nacionālsociālistiskās partijas uzplaukumu. Situācija sāka nedaudz uzlaboties 1936. gadā, kad valdība beidzot atteicās no zelta standarta, bet valsts ekonomika sāka attīstīties tikai pēc Otrā pasaules kara.

Padomju Savienība

Lielās depresijas laikā PSRS notika strauja valsts industrializācija un ekonomikas atjaunošanās pēc Krievijas pilsoņu kara, PSRS valdība to uztvēra kā pierādījumu marksisma ideju pareizībai. Padomju propaganda to izmantoja komunisma aģitācijai krīzē nokļuvušajās kapitālistiskajās valstīs. Rietumu lielvalstis baidījās no iespējamās komunisma revolūcijas un arvien lielāku atbalstu sniedza dažādiem antikomunistiem — gan mēreniem, gan ekstrēmiem. Atšķirībā no 1921. gada Krievijas bada krīzes, informācija par 1932.-1933. gada badu rietumos nonāca tikai pēc PSRS "perestroikas". Padomju strādnieku algas 1933. gadā bija samazinājušās desmitkārtīgi, salīdzinājumā ar 1926. gadu.

Lielbritānija

Lielbritānijā īpaši kritiska situācija ar graujošām sekām izveidojās ražošanas nozarē, jo strauji kritās pieprasījums pēc britu produkcijas. 1930. gada beigās bezdarbnieku skaits no 1 miljona bija sasniedzis jau 2,5 miljonus (20% no sociāli apdrošinātajiem), bet eksports samazinājies par 50%. 1933. gadā 30% glāzgoviešu bija bezdarbnieki, bet citās pilsētās valsts ziemeļaustrumos bezdarba līmenis sasniedza pat 70%, jo kuģubūves rūpniecības apjomi samazinājās par 90%. Apmēram 200 000 cilvēku ievietoja īpaši izveidotās darba nometnēs, tās pastāvēja līdz pat 1939. gadam.

Latvija

Latvijas ekonomikā krīze sāka izpausties 1930. gadā. Kritās cenas galvenajām eksportprecēm — kokmateriāliem, liniem un sviestam. Eksporta cenu indekss, kas 1929. gadā bija 157 (pieņemot 1913. gadu par 100), 1933. gadā nokrita līdz 78, tātad uz pusi. Krīzes dēļ eksports no 248 miljoniem latu 1930. gadā samazinājās līdz 97,8 milijoniem 1935. gadā, bet rūpniecības preču eksports attiecīgi no 204,4 miljoniem (50% rūpniecības produkcijas 1930. gadā) līdz 64,9 miljoniem (17%).

Bezdarbs krīzes laikā trīskāršojās un streikotāju skaits krasi samazinājās.

Lata devalvācija

Lai izvairītos no latu devalvācijas, valdība ķērās pie administratīviem importa regulēšanas pasākumiem (kontingentiem), muitas tarifu paaugstināšanas. Tika izveidota Importa regulēšanas komisija, mēģinot uzturēt mākslīgi augstu lata kursu pret mārciņu. Pret devalvāciju bija gan valdība, gan politiskā opozīcija. Savukārt A. Aizsilnieks uzskatīja, ka lata kursa mākslīgā uzturēšana paildzināja depresijas periodu rūpniecībā.

Latvija savu valūtu devalvēja tikai 1936. gada septembrī, piesaistot to angļu mārciņai un mainot kursu pret mārciņu no 15,58 latiem uz 25,22 latiem (devalvējot par 38%, kas atbilda 1932. gadā notikušajai britu mārciņas devalvācijai pret zeltu). Nekavējoties pieauga importa izejvielu cenas latos, sadārdzinot saražotās preces iekšējā tirgū.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielā depresija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)