Postpanks radās 20. gs. 70. gadu 2. pusē Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), pankroka estētikai saplūstot ar daudzveidīgām citu žanru iezīmēm. Žanra attīstība kulminēja 80. gadu 1. pusē, taču tā ietekme nav zudusi arī 21. gs. mūzikā un īpaši bieži sastopama dažādās alternatīvās mūzikas stilistikās.

Vairums postpanka aizsācēju bija gados jauni mūziķi, kuru radošā identitāte veidojusies pankroka iespaidā un saskaņā ar panku subkultūrai piemītošo meinstrīma rokmūzikas jeb “korporatīvā roka” nolieguma patosu. Tomēr šo jauniešu muzikālās intereses neaprobežojās ar mākslinieciski visai ierobežoto pankroku un dažos ģitāras akordos balstītām dziesmām, iesniedzoties ievērojami plašākā muzikālā teritorijā, kas aptvēra komerciāli marginālākās progresīvā roka un ārtroka izpausmes (Gong; Here & Now; Van Der Graaf Generator u. c. grupas), folkmūziku, elektronisko mūziku, popmūziku, fanku, disko un citus žanrus. Īpaši nozīmīga postpanka rašanās periodā bija regeja un daba, kā arī krautroka ietekme – žanra eksperti bieži uzsver, ka tādas vācu grupas kā Neu!; Can un Kraftwerk postpanka žanriskajiem kritērijiem atbilstošu mūziku radījušas jau 70. gadu 1. pusē. Nozīmīgs iedvesmas avots bija arī tādu mākslinieku kā The Velvet Underground; The Stooges; MC5; Roxy Music; Deivids Bovijs (David Bowie); Braiens Īno (Brian Eno) un The Suicide jaunrade. Daudzus postpanka mūziķus inspirējušas arī dažādas kultūrvēsturiskas un politiskas doktrīnas. Piemēram, angļu grupa Cabaret Voltaire savu nosaukumu (“Voltēra kabarē”) aizguva no Cīrihes (Šveice) naktskluba, kas pēc Pirmā pasaules kara kļuva par dadaisma mākslas kustības epicentru, savukārt grupas The Gang of Four nosaukums ir atsauce uz Ķīnas komunistiskās partijas darbinieku grupējumu, kas 20. gs. 60. gadu nogalē vadīja prettautisko “tīrīšanas” kampaņu jeb “kultūras revolūciju”, un bija pazīstams kā “četru banda” (angliski gang of four).

Postpanka vēsturei veltītā grāmatā “Saraut gabalos un sākt no jauna: postpanks 1978–1984” (Rip It Up and Start Again: Postpunk 1978–1984, 2006) žanra pētniecības autoritāte Saimons Reinoldss (Simon Reynolds) raksta, ka postpanka grupas nešaubīgi ticēja modernas mūzikas idejai. Viņi nešaubījās, ka rokam vēl ir kur attīstīties, ka vēl ir iespējams izgudrot jaunu nākotni. Postpanka celmlaužu uztverē pankroks bija izgāzies, jo roka status quo centās sagraut ar konvencionāliem muzikāliem līdzekļiem (50. gadu rokenrols, garāžpanks, modu mūzika), kas īstenībā bija senāki par tādām dinozaurgrupām kā Led Zeppelin un Pink Floyd. Postpanka grupas vadīja pārliecība, ka radikālam saturam nepieciešama radikāla forma.

Joprojām balstīdamies pankroka paradigmā, tādi mūziķi kā Joy Division; Magazine; Killing Joke; Wire; Siouxsie and the Banshees sāka eksperimentēt ar citu žanru mākslinieciskajiem paņēmieniem un novatoriskiem producēšanas risinājumiem, liekot pamatus mākslinieciski daudzveidīgākai, kā arī intelektuāli un emocionāli daudzslāņainākai muzikālai estētikai. Vispirms viņu mūzika tika dēvēta par moderno mūziku (modern music), jauno mūziku (new music, arī new musick) un mākslas panku vai ārtpanku (art-punk), bet 70. gadu nogalē tās apzīmēšanai arvien biežāk sāka lietot terminu "jaunais vilnis" (new wave).

80. gadu sākumā, jaunajam žanram strauji attīstoties un sazarojoties atšķirīgās tendencēs, tā mākslinieciski radikālāko un eksperimentālāko novirzienu starptautiskā mūzikas prese sāka dēvēt par postpanku, savukārt ar jauno vilni turpmāk tika saprasta ar nosacīti lielāku komercpotenciālu apveltīta stilistika, kas tāpat veidojusies pankroka ietekmē, bet pilnībā nenorobežojas arī no meinstrīma kultūras. Abu stilistiku robežas bieži vien ir neskaidras un grūti definējamas, tādēļ netrūkst mūziķu (Talk Talk; The Police; Elviss Kostello, Elvis Costello; Gerijs Ņūmens, Gary Numan; The Human League; Heaven 17; Ultravox u. c.), kuru jaunrade dažādos periodos tikusi uzskatīta par piederīgu gan jaunajam vilnim, gan postpankam. 21. gs. termins "jaunais vilnis" tiek lietots arvien retāk (īpaši aktuālā mūzikas procesa komentāros), biežāk visu attiecīgas ievirzes mūziku klasificējot par postpanku.

Kaut arī atsevišķi postpanka kanonam pieskaitāmi ieraksti laisti klajā arī nedaudz agrāk, par simbolisku žanra dzimšanas brīdi bieži dēvēta angļu grupas Public Image Ltd (arī PiL) singla Public Image iznākšana 1978. gada rudenī. PiL līderis bija viens no visslavenākiem pankroka mūziķiem, bijušais The Sex Pistols vokālists Džons Laidons (John Lydon; noslēdzot savas darbības pankroka fāzi, dziedātājs atteicās no Sex Pistols laikā lietotā segvārda Džonijs Rotens, Johnny Rotten) un savā debijas dziesmā grupa pankroka brutālo agresiju apvienoja ar krautroka un daba elementiem, iegūstot eksotisku, iepriekš nedzirdētu skanējumu. Starp žanra agrīnā perioda nozīmīgākiem ierakstiem bieži ierindots arī PiL otrais albums Metal Box (1979).

Par spīti neilgai pastāvēšanai, liela nozīme postpanka pamatu izveidē bija grupai Joy Division, kuras albumu Unknown Pleasures (1979) un Closer (1980) minimālistiski atmosfēriskais skanējums sniedzis tālejošu, arī 21. gs. nezudušu ietekmi daudziem alternatīvā roka mūziķiem.

Būtiska postpanka īpatnība bija salīdzinoši liels sieviešu īpatsvars žanra ievērojamāko mūziķu vidū. Angļu grupā The Slits 70. gadu nogalē muzicēja trīs meitenes un viens puisis. Kaut arī Slits vēlākie darbi nespēja pārspēt pirmā albumu Cut (1979) māksliniecisko nozīmību, prasme pankroku sapludināt ar daba ritmiku un popmūzikas vieglumu to ierindojusi starp žanra oriģinālākajiem pārstāvjiem.

Viena no postpanka pionierēm bija grupa Siouxsie and the Banshees ar dziedātāju Sūzī Sū (Siouxsie Sioux). Grupa radās 1976. gadā Londonas pankroka vidē, taču 80. gadu sākumā papildināja instrumentāriju ar sintezatoriem un bungmašīnu un radīja vairākus albumus (t. sk. Kaleidoscope, 1980; Juju, 1981) ar lielu iespaidu uz postpanka attīstību un gotiskā roka rašanos.

Vēl viena sākotnēji ievērojama britu pankroka pārstāve, kura pārorientējās uz postpanku, bija grupa Wire. Tās albumos Chairs Missing (1978) un 154 (1979) pankroka ekspresija apvienota ar sintezatoru skanējumu, disko ritmiku un popmūzikas melodismu.

Gang of Four pankroku kombinēja ar daba un fanka ritmiem, novatorisku ģitārspēli un sociālpolitisku kritiku. Tās ietekmīgais darbs ir debijas albums Entertainment! (1979), taču nozīmīgus ierakstus grupa radījusi arī vēlāk.

The Cure atmosfērisku, noskaņā tumšu skanējumu apvienoja ar atbilstoši makabras tematikas tekstiem, būtisku veicinot gotiskā roka rašanos; tās ievērojamākie postpanka albumi ir Seventeen Seconds (1980) un Pornography (1982).

Nozīmīgas postpanka grupas Lielbritānijā bija arī Orange Juice; Echo & The Bunnymen; The Jesus and Mary Chain; Magazine; XTC; The Fall; The Pop Group; Japan; Bauhaus; Cocteau Twins; Simple Minds; Mekons; Scritti Politti; The Raincoats; Swell Maps; The Smiths; Killing Joke un citas.

Īru grupa U2 darbības turpinājumā no postpanka attālinājās un kļuva par vienu no populārākām grupām pasaulē, taču tās radošās saknes tāpat balstās šajā žanrā. Grupas debijas albumā Boy (1980) postpanka pionieru muzikālās idejas ietērptas himniskā rokmūzikas patosā.

Viens no pirmajiem un arī nozīmīgākajiem amerikāņu postpanka ierakstiem bija grupas Television debijas albums Marquee Moon (1977), kurā 50. gadu rokenrola un 60. gadu roka skanējums bagātināts ar minimālisma ietekmēm un avangardiskām divu ģitāristu improvizācijām. Television darbības agrīnais periods bija cieši saistīts ar Ņujorkas pankmūzikas klubu CBGB, kurā regulāri uzstājās arī grupa Talking Heads, kas, sadarbojoties ar B. Īno, pankroka spontanitāti apvienoja ar fanka un pasaules mūzikas ritmiem, radot vairākus plašu ievērību guvušus albumus, t. sk. More Songs About Buildings and Food (1978) un Remain In Light (1980).

Koledžu jaunatnes iecienītā R.E.M. folkroka melodisko pievilcību papildināja ar melanholiskiem, paaudzes noskaņojumu izsakošiem tekstiem, kas 90. gadu sākumā tai ļāva kļūt par vienu no slavenākām grupām pasaulē, taču R.E.M. agrīnie albumi Murmur (1983), Lifes Rich Pageant (1986) ir spilgti amerikāņu postpanka paraugi.

Savukārt grupa Hüsker Dü, kas melodiskas rokdziesmas izpildīja skaļā un brutālā hārdkora stilistikā, bija t. s. pagrīdes mūzikas autoritāte arī ilgi pēc izjukšanas 80. gadu beigās. Iespējams, pati pazīstamākā postpanka radikālā eksperimentālā novirziena (dēvēts par “nevilni” – no wave) grupa ir Sonic Youth, kura sniegusi lielu ietekmi daudziem t. s. trokšņu roka un alternatīvā roka mūziķiem.

Citas nozīmīgas amerikāņu postpanka grupas: Pere Ubu; Violent Femmes; Devo; Mission of Burma; The dB’s; The Feelies; Minutemen; Pylon; Liquid Liquid.

Žanra attīstības galvenās norises bija saistītas ar Lielbritāniju un ASV, tomēr postpanka tradīcijas izveidojās arī citās valstīs, t. sk. Japānā, Vācijā, Itālijā un īpaši Austrālijā, kur darbojās tādi starptautiski pazīstami mūziķi kā The Triffids; The Go-Betweens; INXS un Niks Keivs (Nick Cave) ar grupu The Birthday Party.

Kaut arī 20. gs. 80. gadu vidū, līdz ar atsevišķu grupu (Simple Minds; Cure; U2; R.E.M.) augošiem panākumiem meinstrīma roka apritē postpanka radošā vitalitāte sāka mazināties, žanram bijusi milzīga ietekme uz tālāko rokmūzikas attīstību. Lielā mērā tieši postpanka mūziķu darbība pavēra ceļu 80. gadu nogalē popularitāti iemantojušam alternatīvā roka fenomenam, ievērojami veicinot gotiskā roka, industriālā roka, grāndža, postroka un vairuma pārējo rokmūzikas apakšžanru rašanos un attīstību nākamajās desmitgadēs.

21. gs. sākumā jaunu postpanka aktualitātes pieauguma tendenci iezīmēja daudzu žanra tradīcijās sakņotu grupu (Editors; Deerhunter; White Lies; Interpol; Yeah Yeah Yeahs; Arcade Fire; Wolf Parade; The Killers; The Rapture; The Strokes; Franz Ferdinand; LCD Soundsystem u. c.) panākumi, kas atsevišķus ekspertus mudinājuši izdalīt mūsdienu alternatīvā roka novirzienu "postpanka atdzimšana" (post-punk revival).